Eiropā reformas jāīsteno spējāk
15.04.2016

---

Valda Dombrovska runa Atlantijas padomē

"Eiropas ilgtspēja" 

15.04.2016., Vašingtona  

 

Dāmas un kungi!

Beļģu Nobela prēmijas laureāts fizikālās ķīmijas pārstāvis Iļja Prigožins aprakstījis, kā sistēmas spēj pielāgoties un atgūt līdzsvara stāvokli, kā tās rada "kārtību no haosa", un kā to fundamentālā atvērtība ir iezīme, kas ļauj tām mainīties. Viņš raksta: "Mūsu izaugsme ir tieši proporcionāla haosa daudzumam, ko spējam izturēt un izkliedēt..."

Neuztraucieties, es neesmu šeit, lai ar jums runātu par termodinamiku. Tomēr šī ideja ir saistoša kā metafora Eiropas projekta loģikai un robežām šajā sarežģītajā laikā.

Izaugsme, kas rodas no atvērtības, kārtība no haosa – pagātnē tā ir bijusi Eiropas panākumu atslēga Un arī šodien ir spēkā šie paši principi.

Eiropas integrācijas mērķis vienmēr ir bijis pielāgot mūsu pārvaldības struktūras mainīgajiem apstākļiem gan iekšēji, gan ārēji, proti, izmantot iestādes, lai pārvaldītu globalizāciju. Lai sasniegtu šo mērķi, mūsu stiprā puse ir mūsu sabiedrības un ekonomikas atvērtība Pat tad, ja demokrātijā to ne vienmēr ir viegli pārvaldīt...

Mūsu priekšā ir šādi uzdevumi.
- Finanšu, ekonomikas un valsts parāda krīze mums parādīja, cik lielā mērā mūsu ekonomikas ir savstarpēji saistītas un kā struktūras, kas iepriekš mums sniedza plašas iespējas, nebija pietiekami noturīgas, lai spētu darboties nopietnu problēmu gadījumā. Kopš tā laika esam daudz darījuši, lai stiprinātu EMS struktūru, tomēr vēl daudz jāpaveic gan ES, gan valstu līmenī.
- Bēgļu krīze mums atklāja, ka atvērtās robežas, kas ir Eiropas integrācijas pamatā, pašas par sevi ir neatbilstošas: saskaroties ar milzīgu ārēju spiedienu, kopējais tirgus pieprasa sadarbību arī ārējo robežu pārvaldībā, kā arī vienotu izpratni par tādiem sabiedriskajiem labumiem kā aizsardzība un drošība.
- Un, ņemot vērā nestabilitāti un ģeopolitisko spiedienu Eiropas tiešā tuvumā (no Ukrainas līdz Āfrikai un Tuvajiem Austrumiem), mēs jūtam, ka pasaules problēmas klauvē pie mūsu durvīm neatkarīgi no tā, vai vēlamies tās atvērt.

Turklāt visiem šiem satricinājumiem piemīt spēja sašķelt, jo tie atšķirīgi ietekmē dažādas Eiropas daļas.
Attiecīgi pastāv bažas, ka tie var atkal atvērt plaisas starp bagātākām un nabadzīgākām valstīm, radīt domstarpības starp tranzīta un galamērķa valstīm vai palielināt spriedzi starp atbildības un solidaritātes principiem. Un bieži šos satricinājumus atšķirīgi uztver valstīs ar atšķirīgām demokrātiskajām tradīcijām, kas politisko pielāgošanos padara vēl sarežģītāku.

Tomēr iepriekš minētais tikai nostiprina mūsu atbildības sajūtu, un mans vēstījums ir skaidrs:

nekad nenovērtējiet par zemu Eiropas vēlmi un spējas atrast risinājumus. Eiropas Savienības vēsture mums māca arī, ka, saskaroties ar kopējām problēmām, mēs galu galā atrodam kopējus, sistēmiskus risinājumus.

Dāmas un kungi!

Eiropas spēja radīt kārtību no haosa nekad vēl nav pārbaudīta tik nopietni kā pēc finanšu krīzes. Krīzes pārvarēšana pēdējos gados ir bijis ES līderu galvenais uzdevums, un tās radītās pārmaiņas ir ievērojamas.

Ekonomikas jomā Prigožina spēja "izturēt" spiedienu izpaudās kā krīzes pārvaldības spēju uzlabošana un reformu īstenošana, lai risinātu krīzes pamatcēloņus, piemēram, apkarotu pārmērīgus parādus, novērstu trūkumus finanšu nozarē un uzlabotu mūsu konkurētspēju. Tā arī mudināja mūs vēl vairāk padziļināt Eiropas ekonomisko un monetāro savienību, lai padarītu mūsu institucionālo pamatu vēl stabilāku.

Savukārt mūsu spēja "izkliedēt" satricinājumus ir vērojama Eiropas centienos pabeigt mūsu vienotā tirgus izveidi un mūsu Ekonomikas un monetārās savienības integrācijā. Daļēji tā mērķis ir izveidot īstu finanšu savienību, lai iespējas būtu labāk sadalītas un satricinājumi izlīdzināti visā mūsu ekonomikā, bet riski efektīvi uzraudzīti un apkaroti ar funkcionējošas banku savienības palīdzību.

Mēs esam daudz paveikuši, lai uzlabotu šīs sistēmas efektivitāti. Reaģējot uz krīzi, esam ieviesuši:
- uzlabotu makroekonomikas pārvaldības shēmu, kuras mērķis ir labāk saskaņot ekonomikas politiku starp dalībvalstīm;
- makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūru, kuras mērķis ir agrīnā stadijā atklāt un risināt ekonomikas nelīdzsvarotību;
- labāk izstrādātus finanšu noteikumus;
- finansiālā atbalsta mehānismu – Eiropas Stabilizācijas mehānismu, kura mērķis ir sniegt īslaicīgu fiskālo atbalstu grūtībās nokļuvušām dalībvalstīm;
- esam izveidojuši banku savienību ar mērķi vājināt banku un valdību mijiedarbības loku un nodrošināt finanšu stabilitāti;
- un Eiropas Centrālā banka ir pilnībā likusi lietā savus monetārās politikas instrumentus.

Šodien esam panākuši šādus rezultātus.
- Eiropas ekonomika nupat ir sākusi savu ceturto mērenas, bet noturīgas atveseļošanās gadu. Pagājušajā gadā visās dalībvalstīs ekonomikas rezultāti vai nu uzlabojās, vai saglabājās stabili. Sagaidāms, ka nākamgad ekonomiskā aktivitāte palielināsies visās dalībvalstīs.
- Bezdarba līmenis lēni, bet stabili samazinās. Pagājušajā gadā tas pirmo reizi kopš 2011. gada nokritās zem 10 %. Sagaidāms, ka šogad tas sasniegs 9 %.
- Reālās ekonomikas kreditēšana eirozonā ir palielinājusies, un reālās algas sāk pieaugt.
- Valsts obligāciju ienesīguma starpība, kas ar bažām tika vērota krīzes laikā, tagad izlīdzinās un samazinās.
- Tā kā darbaspēka vienības nominālās izmaksas kopš krīzes izlīdzinās, algas un darba ražīgums ir vēl vairāk saskaņoti.
- Pieaudzis ir arī ES eksports. Mēs pat esam pārsnieguši pirms krīzes reģistrēto eksporta līmeni: 2015. gadā kopējais ES eksports sasniedza 6 triljonus eiro, salīdzinot ar 4,1 triljonu eiro 2004. gadā, un tas ir 20 % pieaugums, pat salīdzinot ar pārmērīgo izaugsmi 2007. gadā. 
- Svarīgi, ka ievērojams eksporta pieaugums reģistrēts arī valstīs, kuras krīze skāra vissmagāk un kuras tāpēc visaktīvāk īstenojušas reformas.
- Attiecībā uz monetārās savienības vispārējo uzticamību ir svarīgi atzīmēt, ka tirgus reakcija uz neseno Grieķijas krīzi bija izteikti mierīga. Tā tika uztverta kā Grieķijas problēma, kas pati par sevi ir pietiekami nopietna, un darbs pie problēmu risināšanas, protams, turpinās, tomēr tai tikpat kā nebija plašākas ietekmes uz citām eirozonas valstīm. Tas apstiprina, ka eirozonas pārvaldības struktūras reformas (tajā skaitā banku savienības un Eiropas Stabilizācijas mehānisma izveide) tiešām ir atmaksājušās.
Tomēr iesāktais darbs joprojām jāturpina. Mēs vēl nevaram būt pilnīgi apmierināti ar eirozonas sasniegtajiem rezultātiem. Pilnīgi jāatjauno Eiropas integrācija kā instruments konverģences nodrošināšanai dalībvalstīs un starp tām. Pagājušajā gadā piecu svarīgāko ES iestāžu priekšsēdētāju ziņojums iezīmēja ceļu uz noturīgāku, labklājīgāku un taisnīgāku EMS. Mēs strādājam, lai to īstenotu.

Eiropas Komisijas gada izaugsmes pētījumā, kurā katru gadu tiek noteiktas ekonomikas prioritātes, galvenā uzmanība vērsta uz trim nekavējoties risināmiem uzdevumiem: atsākt investīcijas, veikt strukturālās reformas, lai modernizētu mūsu ekonomiku, un īstenot atbildīgu fiskālo politiku.

- Kamēr turpinās sistemātiskais darbs (mūsu ekonomikas institucionālo pamatu turpmāka stiprināšana), investīciju sekmēšanai jāpalīdz uzlabot mūsu izaugsmes perspektīvas. Mūsu saikne ar ASV ir lielisks enerģijas avots šajā jomā, un mēs to vēlamies vēl vairāk padziļināt.

Eiropā ir pieejams pietiekams likviditātes daudzums, un pastāv arī spēcīga starptautiska interese investēt Eiropā. Tomēr investēšana nenotiek tādā apmērā, kā tai vajadzētu notikt. Pašreizējais investīciju līmenis ES ir zemāks par līmeni, kas tiek uzskatīts par neilgtspējīgas tendences līmeni 20–21 % apmērā no IKP.

Kāpēc tas tā ir? Būtiska nozīme tajā ir nedrošībai (riska finansēšanas trūkumam un noteiktības trūkumam attiecībā uz projektiem), un investīcijas turpina kavēt arī regulatīvie šķēršļi un fragmentācija.

- Tāpēc Komisija ir izveidojusi Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), kurā izmantots publiskais finansējums, lai piesaistītu privāto kapitālu, kā arī radītu skaidrību un spēcīgāku impulsu investīcijām Eiropā.

Kopš ESIF darbības sākuma 2015. gada jūlijā Eiropas Investīciju banka ir apstiprinājusi 54 finansējuma projektus ESIF ietvaros 7,2 miljardu eiro apmērā, un galvenie labuma guvēji ir MVU un uzņēmumi ar vidēji lielu kapitālu. Eiropas Investīciju fonds apstiprinājis vairāk nekā 150 MVU finansēšanas līgumus, kopējam finansējumam sasniedzot 3,4 miljardus eiro. Sagaidāms, ka kopā šīs darbības jau veicinājušas investīcijas 76,1 miljarda eiro apmērā.

- Tāds pats pamatojums ir Komisijas darbam, veicinot kapitāla tirgu savienību – vienu no jomām, kur joprojām pastāv ievērojamas atšķirības starp dalībvalstīm un ir daudz iespēju to integrācijai. 

Salīdzinājumam: ES ekonomika ir lielāka par ASV ekonomiku, tomēr mūsu akciju kapitāla tirgi nav pat pustik lieli, bet mūsu parāda vērtspapīru tirgu apjoms nesasniedz pat vienu trešdaļu no ASV tirgus apjoma. ASV mazie un vidējie uzņēmumi piesaista apmēram piecreiz vairāk finansējuma no kapitāla tirgiem nekā ES. Un tāda apjoma riska kapitāla tirgi kā ASV būtu varējuši mums pēdējos piecos gados sniegt papildu 90 miljardus eiro.

Tāpēc mēs smagi strādājam pie šķēršļu novēršanas un noteikumu saskaņošanas, lai Eiropas kapitāla tirgi varētu sasniegt pilnu potenciālu. Patiesa Eiropas kapitāla tirgu savienība varētu nodrošināt monetārās politikas rezultātu tiešāku ietekmi uz reālo ekonomiku, veicināt privātā riska dalīšanu, kā arī noturību.

Tā ir arī pašsaprotams papildinājums banku savienībai, kuru mēs izveidojām, lai stabilizētu un pienācīgi pārvaldītu ES bankas, izmantojot krīzes sniegtās mācības.

- ASV šajā jautājumā ir mūsu galvenais sabiedrotais. Globālā tirdzniecība un investīcijas ir bijis viens no Eiropas atjaunotās izaugsmes dzinējspēkiem kopš krīzes. Tomēr, ņemot vērā ekonomikas līdzsvarošanos Ķīnā, nervozitāti starptautiskajos finanšu tirgos un naftas cenu svārstības, tuvākās globālās attīstības perspektīvas ir neskaidrākas. Tāpēc mums jāizmanto savi līdzekļi labākajā iespējamajā veidā, un transatlantiskā saikne ir viens no šādiem veidiem.

Mūsu attiecības jau ir lielākās investīciju attiecības pasaulē: ASV ieguldījumi veido apmēram 32 % no Eiropas uzkrātajiem ārējiem ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem un 39 % no uzkrātajiem iekšējiem ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem. Un tās ir stiprākas nekā jebkad iepriekš: kopš šā gadsimta sākuma Eiropa ir piesaistījusi 55 % no kopējām ASV globālajām investīcijām, kas ir vairāk nekā jebkurā iepriekšējā desmitgadē. (Salīdzinājumam: Ķīna līdz šim ir piesaistījusi tikai 1,4 %). Transatlantiskā tirdzniecības un ieguldījumu partnerība (TTIP) aptvertu 30 % no pasaules preču un pakalpojumu tirdzniecības, 40 % no ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem un 45 % no ražošanas apjoma.

Mēs varam izmantot šo izmēģināto un pārbaudīto kombināciju, lai uzlabotu izaugsmi, piemēram, tādās svarīgās jomās kā publiskais iepirkums. Mums vajadzētu izmantot mūsu apvienotos spēkus, lai noteiktu globālās ekonomikas standartus, kas ir arī viens no mērķiem pēdējā TTIP sarunu kārtā par ilgtspējīgu attīstību, darba un vides tiesībām un regulatīviem jautājumiem nozarēs, kas saistītas, piemēram, ar transportlīdzekļiem un medikamentiem.

Tomēr viss minētais patiesi var nākt par labu mūsu izaugsmei un darba izredzēm tikai tad, ja tiek veidots uz stabiliem pamatiem. Lai dotu jaunu sparu mūsu sociālajai un ekonomiskajai sistēmai, joprojām ir vajadzīga strukturālo reformu turpināšana un atbildīga fiskālā politika.

Tikai atbalsts investīcijām (vai monetārie impulsi) vien nevar uzlabot mūsu ekonomiku ilgtermiņā. Tas var tikai atvieglot mūsu pašu centienus tās uzlabošanā.

Pieaugot gobālajai ekonomiskajai nedrošībai, mums jāstiprina darījumdarbība un investoru uzticēšanās. Labākais veids, kā to panākt, ir mērķtiecīgi novēršot strukturālās nepilnības. Tādēļ esmu pārliecināts, ka Eiropai jāpaātrina reformu programmu īstenošana, lai nostiprinātu uzticēšanos un ļautu reformu rezultātiem pēc iespējas ātrāk un vairāk ietekmēt ekonomikas izaugsmi.

Mēs zinām arī, ka šādi centieni atmaksājas. Pētījumi apliecina, ka dalībvalstis, kuras pilnībā reformēja darba tirgu un sociālās aizsardzības sistēmas pirms krīzes, uzrāda labākus rezultātus nekā citas dalībvalstis. Skaidra kļuvusi arī kopš krīzes veikto strukturālo reformu ietekme, un tās var būt īpaši noderīgas, ja tiek veiktas visā eirozonā. Kopumā darba tirgus noturība pieaug, tomēr saglabājas ar ilgtermiņa un jauniešu bezdarbu saistītas problēmas. Joprojām jārisina problēmas, kas saistītas ar pieaugošo nabadzību un sociālo atstumtību, pieaugošo nevienlīdzību un "vidusšķiras eroziju".

Tāpēc reformu prioritātes ietver elastīgus un uzticamus līgumu noteikumus, mūžizglītības stratēģijas, sociālā nodrošinājuma sistēmu modernizāciju un nodokļu sistēmu vēršanu uz izaugsmes un nodarbinātības uzlabošanu. Prioritārs mūsu darba kārtības jautājums joprojām ir konkurētspējīgu preču un pakalpojumu tirgu, kā arī darījumdarbībai labvēlīgas vides radīšana (kas nozīmē arī mūsu valsts pārvaldes iestāžu darbības efektivizēšanu). 

Uzdevums ir skaidrs: saglabāt iesākto kursu, īpaši tagad, kad smagākais krīzes posms ir pārvarēts. Sākt reformas nekad nav par agru.

Tas pats attiecas uz mūsu centieniem samazināt valsts budžeta deficītu. Šajā jomā mēs progresējam: šogad valsts parādam būtu jāsamazinās vidēji līdz 86,9 % no IKP, un sagaidāms, ka deficīts tiks samazināts līdz  -2,2 %.

Stabila valsts finanšu sistēma ir ilgtspējīgas izaugsmes priekšnoteikums. Mums jāturpina centieni atbrīvot Eiropas ekonomiku no pārmērīga parādu sloga, lai valdībām vajadzības gadījumā būtu fiskālā telpa pretciklisku darbību īstenošanai. Tām arī jāsaglabā mūsu kopējo reformu projekta uzticamība, lai apliecinātu mūsu partneriem, tirgiem, investoriem un iedzīvotājiem, ka mums ir vajadzīgā ilgtspēja, lai izpildītu dotos solījumus.

Tāpēc, ja arī mans vēstījums kopumā ir tāds pats kā manā iepriekšējā gada runā, tieši tāds ir mans mērķis.

Politiskais un sociālais konteksts diemžēl nemaz nav tāds pats.

Politiķu uzmanība ir pievērsta ar bēgļu krīzi saistītajām problēmām. Teroristu radītie draudi ir reāli un klātesoši. Ģeopolitiskā nestabilitāte draud aizēnot visu citu.

Lai pārvarētu šīs problēmas, mums vajadzīga spēcīga ekonomika un ar to saistīta vienotības sajūta Eiropas Savienības līmenī. Mūsu vieta pasaulē (mūsu maigā, kā arī stingrā vara) vienmēr būs atkarīga no mūsu spējas nosargāt mūsu ekonomikas pamatus un mūsu sociāli ekonomiskā modeļa panākumiem.

- Aplūkosim migrācijas piemēru: mūsu rīcība kopš krīzes sākuma bijusi vērsta uz to, lai nodrošinātu, ka visas valstis pēc iespējas pilnīgāk uzņemas savu atbildības daļu, kā arī garantētu solidaritāti, jo īpaši gadījumos, kad un kur spiediens pārsniedz katras atsevišķās valsts reaģēšanas spējas.

Šā mērķa sasniegšanai mums vajadzīga efektīvāka un vienotāka robežu pārvaldība, kas saskaņota ES līmenī. Vajadzīgs arī pietiekams finansējums, lai sekmētu nolīgumus ar tādām valstīm kā Turcija un Ziemeļāfrikas valstis, kuras ir mūsu neaizstājami partneri cīņā pret nelikumīgo migrāciju un saistību pildīšanā pret tiem, kam patiešām vajadzīgs patvērums Eiropā. Tā kā bēgļu pieplūdums rada arī vajadzību tos integrēt, ir vajadzīgas arī ekonomiskās iespējas, labi funkcionējošs darba tirgus un publisko finanšu stabilitāte. Mēs nespēsim izpildīt šo uzdevumu, ja mums nebūs stipru un stabilu ekonomikas pamatu.

- Cits piemērs ir Ukraina, kur labākie mūsu rīcībā esošie instrumenti ir pievilcīgs Eiropas tirgus un konkrēta Eiropas sniegta palīdzība.

Komisijas ietvaros mēs domājam par to, kā stiprināt Ukrainā izmantoto makrofinansiālās palīdzības mehānismu, lai ļautu mums vairāk un efektīvāk sniegt ieguldījumu Eiropas Savienībai stratēģiski svarīgu reģionu finanšu stabilitātē. Šis mehānisms ir svarīga daļa mūsu centienos nodrošināt Eiropas drošību un risināt bēgļu krīzes pamatcēloņus. Tomēr arī tam vajadzīga plaukstoša ekonomika,

kā arī Eiropas kopēja reakcija (jo īpaši, lai paturētu spēkā sankcijas pret Krieviju), ko var nodrošināt tikai, ja Eiropas Savienības sniegtie ieguvumi plašākā nozīmē netiek apšaubīti. Mūsu centieniem jābūt kopējiem, jo kopā mēs esam spēks, ar ko jārēķinās.

Kopaina, protams, ir politiska: viss sākas ar politisko gribu turpmāk virzīties uz priekšu kopā.

Eiropā, kā arī starp mūsu partneriem pasaulē, valda skaidra izpratne, ka šo problēmu pārvarēšanā vajadzīga ciešāka sadarbība, kā arī jauni integrācijas un solidaritātes veidi. To leģitimitāte var būt balstīta tikai uz Eiropas projekta pamatā esošajām pamatvērtībām un loģiku, kā arī uz apjausmu, ka Eiropas vienotība palīdz mums labāk aizstāvēt savas intereses, padarīt mūs dzirdamākus un vairot Eiropas spēku starptautiskā līmenī.

Kā zināms, uz valsts parāda krīzi mēs reaģējām, ne tikai sakot, bet arī darbos apliecinot, ka darīsim "visu, kas ir mūsu spēkos", lai saglabātu eiro.

Varat būt droši, ka tagad mums ir politiskā griba darīt visu, kas ir mūsu spēkos, lai saglabātu Eiropas projektu.

Paldies.