Ceturtdien, 19.aprīlī, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis Ekonomistu Apvienības 2010 konferencē “Finanšu krīze Latvijā. Analīze. Mācības. Rekomendācijas” uzsvēra, ka tuvākajos gados Latvijā būs ievērojami straujāka izaugsme nekā Dienvideiropā.
V.Dombrovskis savā lekcijā analizēja finanšu krīzes norisi, paveikto tās pārvarēšanai un salīdzināja Latvijas pieredzi ar rezultātiem Grieķijā, Itālijā un Portugālē. Viņš uzsvēra, ka starp Latvijas un Dienvideiropas valstu izaugsmes modeļiem vērojams spilgts kontrasts: no 2000. līdz 2007. gadam Latvija piedzīvoja milzīgu bumu, kura laikā gada vidējā izaugsme sasniedza 8,8%, bet Itālijā un Portugālē ikgadējā izaugsme vidēji bija tikai 1,5%, savukārt Grieķijā - 4,3%. 2009. gadā Latvijā piedzīvotais 18% IKP kritums bija ļoti jūtams, savukārt Itālijas ekonomika zaudēja 5,5, bet Portugāle un Grieķija – tikai 2,5%. Portugālē un Itālijā 2010. gadā pat bija vērojama neliela izaugsme, bet Grieķijā sākās pastāvīga, smaga recesija, kas ilgst jau 5 gadus, un kopējais kritums sasniedz Latvijā piedzīvotos apjomus. Arī Itālijā un Portugālē ir atgriezusies recesija. Latvija nav atgriezusies pie iepriekšējā, ļoti straujā attīstības tempa, ko veicināja pārmērīgais kredītu pieaugums, taču 2011. gadā tās izaugsme sasniedza 5,5% un tuvākajos gados Latvijā neapšaubāmi būs ievērojami straujāka izaugsme nekā Dienvideiropā, akcentēja premjers.
Lai arī katrā valstī krīzes atšķiras, galvenais mērķis ir atgūt konkurētspēju un investoru uzticību. Daudzās jomās Latvija strukturālo reformu ziņā jau sasniegusi vairāk nekā citas valstis ar līdzīgu ekonomiskās attīstības līmeni - pirmā strukturālo reformu mērvienība ir novērtējums Pasaules Bankas Uzņēmējdarbības vides pieejamības indeksā, kurā Latvija ieguvusi 21. vietu starp 183 valstīm. Latvijai piešķirta arī 60. vieta pasaulē, mērot IKP uz vienu cilvēku pirktspējas paritātes izteiksmē, un tas norāda uz ievērojamām turpmākas izaugsmes iespējām. Salīdzinoši - Itālija ieņem 87. vietu, bet Grieķijai piešķirta 100. vieta.
Premjers pauda, ka būtiska nozīme krīzes pārvarēšanā ir eksporta dinamikai – laikā no 2010. gada otrā ceturkšņa līdz 2011. gada trešajam ceturksnim eksports pieaudzis robežās no 18 līdz 32% katrā ceturksnī, salīdzinot ar šo pašu ceturksni iepriekšējā gadā. Savukārt Portugāles un Itālijas eksporta apjomi palielinājās 15% apmērā, bet Grieķija atpalika no pārējām valstīm. Eksporta kāpuma iespaidā kopprodukts visās valstīs atveseļojās, un to veicināja tikpat straujš ražošanas kāpums.
Ministru prezidents uzsver, ka valstis ar fiksēto maiņas kursu īstenoja vairāk fiskālo korekciju un strukturālo reformu, un rezultāts bija straujāka eksporta un kopprodukta palielināšanās. Šie secinājumi ir noderīgi tām eirozonas valstīm, kurās nepieciešami strukturāli uzlabojumi. „Apgalvojums, ka devalvācija ir nepieciešama, lai uzlabotu valsts konkurētspēju, nav patiess,” norāda V.Dombrovskis.
2011.gadā Latvijas investīciju koeficients jau kāpis līdz 23% no IKP, un tas, visticamāk, turpinās palielināties. „Dienvideiropā investīciju koeficients ir ļoti zems, Grieķija un Portugāle to jūtami samazinājušas, taču šo valstu investīcijām jāatveseļojas, lai tās atkal piedzīvotu jūtamu izaugsmi,” norāda V.Dombrovskis.
2008. gada maijā inflācija Latvijā sasniedza augstāko punktu – 17,9%, bet pēc tam, globālās recesijas apstākļos valdošās deflācijas ietekmēta, inflācija kredītu samazināšanās rezultātā strauji kritās. Tā kā Dienvideiropas valstīs nebija ne buma, ne pārkaršanas, inflācija tajās bija niecīga un svārstījās 2–4% robežās gadā.
2011. gadā vairumā valstu saglabājās neliela inflācija 3–4% apmērā. Deflācijas ietekme un deflācijas cikla draudi bija krietni pārspīlēti – 2009. gadā Latvija piedzīvoja niecīgu deflāciju 1% apmērā. Cenas palika iepriekšējā līmenī, jo tik nelielā un atvērtā ekonomikā daudzas cenas tiek noteiktas starptautiskajā arēnā. Daudz bīstamāka izrādījās inflācija, kas 2011. gadā sasniedza 4,4% un vēl joprojām ir lielākais potenciālais šķērslis Latvijas plāniem 2014. gadā iestāties eirozonā - valdība plāno šogad samazināt inflāciju līdz 2,4%.
Konferencē eksperti un ekonomisti tika iepazīstināti ar grāmatas “Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi” papildināto izdevumu latviešu valodā elektroniskā veidā, kuru Latvijas studentiem un skolēniem izdevusi Ekonomistu apvienība 2010. Grāmatas autori ir Ministru prezidents V.Dombrovskis un Starptautiskās ekonomikas Petersona institūta (Vašingtona) ekonomists Anders Oslunds (Anders Åslund).
„Finanšu krīzes plosītajā Eiropā Latvija rāda priekšzīmi pārējām valstīm. Mēs uzskatām, ka šāds rezultāts sasniegts divu iemeslu dēļ: pirmkārt, Latvijai ārējās likviditātes krīzes apstākļos vienkārši nebija citas izejas; otrkārt, valsts pieņēma un īstenoja vairākus saprātīgus lēmumus,” atzīst grāmatas autori un uzskaita fenomenus, kas veicināja krīzes pārvarēšanu Latvijā.
- Reāla krīzes izjūta var būt ļoti noderīga. Jo dziļāka krīze, jo labāk cilvēki apzinās tās esamību un jo lielāka iespējamība ieviest strukturālas reformas.
- Krīze var izraisīt jaunu domāšanas veidu ar jauniem, skaidri definētiem principiem. Idejas, kas krīzes laikā Austrumeiropā izvirzījās priekšplānā – pārsvarā tās bija saistītas ar publisko tēriņu samazināšanu un valsts sektora efektivitātes uzlabošanu – nebija jaunas, tomēr tās bija pretrunā ar iepriekš valdošo oligarhu savtīgajām interesēm.
- Lai pārvarētu krīzi, nepieciešama jauna vadība. Latvijā krīzes laikā valdība mainījās divas reizes. Vadoņi, kas bija ieveduši valsti krīzē, nebija spējīgi īstenot radikālās izmaiņas. Krīzes pārvarēšanai nepieciešama pretēja pieeja, tas ir, jaunas idejas un apņēmība.
- Krīzes risināšanas apstākļos priekšplānā izvirzās zinoši politikas veidotāji.
- Visaptveroša, operatīva reformu programma parasti tiek izstrādāta tūlīt pēc jaunas valdības izveides. Krīzes apstākļos līderiem uzmanība jāpievērš galvenajām problēmām, netērējot laiku citiem jautājumiem, kas neļauj koncentrēties uz būtisko. Galvenais ir atjaunot ekonomikas pamatus.
- Parlamenta atbalsts ir vajadzīgs, bet mērķus iespējams sasniegt arī ja valdībai parlamentā ir tikai neliels vairākums.
- Mērījumi ir ārkārtīgi svarīgs priekšnosacījums, lai neļautu politikai novirzīties no galvenajiem mērķiem. Visu, kas tiek izmērīts, ir iespējams paveikt. Piemēram, Pasaules Bankas un Starptautiskās Finanšu korporācijas (2011) indekss, kas atspoguļo, cik kvalitatīva ir uzņēmējdarbības vide, ļoti palīdzēja Latvijai samazināt birokrātijas radītos šķēršļus.
- Starptautiskais atbalsts un pietiekams finansējums ir svarīgs faktors. Latvijas starptautiskā aizdevuma programmai nozīmīgākās institūcijas bija Starptautiskais Valūtas fonds un Eiropas Savienība.
- Nozīme ir arī taisnīgumam. Latvija savu korekciju programmu veidoja tā, ka nasta vairāk tika uzlikta turīgo pleciem, vienlaikus rūpējoties par sociālo drošību.
- Noderīgs ir arī sociālais pakts jeb sadarbība ar darba devēju organizāciju, arodbiedrību un pašvaldību pārstāvjiem. Latvijā visu šo pušu pārstāvji vienojās par sāpīgajiem budžeta samazinājumiem, tādējādi palīdzot saglabāt sociālo līdzsvaru.
- Vissvarīgākais punkts ir ātra un izlēmīga pretkrīzes programmas īstenošana. Reformu valdība strauji sāka reformas, nepārprotami apliecinot sabiedrībai, ka paradigma ir mainījusies, un tādējādi ieguva tās uzticību.
- Svarīga ir valstij piešķirtā iespēja pārraudzīt krīzes pārvarēšanas programmu. Latvijas varas iestādes uzstāja, ka saglabās valūtas stabilitāti, kaut gan SVF pret to iebilda. Tādējādi Latvija uzņēmās vadību pār stabilizācijas programmu, un tā bija izteikta priekšrocība.
- Pasniegšanas spēja un caurspīdīgums. Krīzes dēļ rodas baumas un aizdomas, tāpēc valdības programmai jābūt visiem pieejamai, skaidrai un saprotamai.
Konferences norise fotogrāfijās aplūkojama šeit.
Nespēju noticēt!
Veci laiki, jauni laiki – valsts slaukšana turpinās 71
Otto Ozols
Naudas izpumpēšana no valsts kabatas, neskatoties uz valdošās koalīcijas solījumiem par kārtību un tiesiskumu, turpinās. Tikpat ciniski un bezkaunīgi kā agrāk. Premjers Valdis Dombrovskis zināmā mērā simbolizē stabilitāti, bet viņ…
Deniņš: Ar pievienošanos eirozonai nevajag steigties 19
LETA. 2012. gada 29. aprīlis 12:12
Valstij ir jācenšas izpildīt Māstrihtas kritērijus, taču ar pievienošanos eirozonai 2014.gada 1.janvārī nevajadzētu steigties, sacīja 27.martā dibinātās biedrības Stratēģiskās pētniecības un vadības centrs priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes profesors un auditorfirmas BDO Invest Rīga vadītājs Andris Deniņš.
“Naudu eirozonas glābšanai dod Vācija un Francija, vēl dažas mazākas valstis. Vai tad šo valstu ekonomika ir bezizmēra? Es tā nedomāju. Un tad pie visas riskantās situācijas, kāda ir eirozonā, man ir jautājums - cik tad ilgi šis vezums tiks vilkts? Ja runājam par eiro ieviešanu, tad runājam par pievienošanos ārkārtīgi liela riska zonai. Es nesaku, ka to nevajag darīt, bet, manuprāt, 2014.gads nav tas īstais gads, kurā visiem spēkiem jācenšas ieviest eiro,” uzskata Deniņš.
Viņš sacīja, ka ekonomikā vienmēr ir jāizmanto rezerves un laika iespējas, tas attiecas arī uz pievienošanos Eiropas Savienībai un eirozonai.
“Nesaku, ka nevajadzēja pievienoties, bet vajadzēja nogaidīt - tad Latvijā nebūtu mazākie tiešmaksājumi zemniekiem. Bez šaubām, NATO pievienoties vajadzēja, tur nav jautājumu, bet Eiropas Savienībai 2004.gadā ne valsts, ne Latvijas ierēdņi nebija gatavi. Šo pievienošanos vajadzēja uz pāris gadiem atlikt,” uzskata Deniņš.
Viņaprāt, ja Eiropas Savienībai bija vēlme noslēgt šo nepārtraukto telpu no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai, tad Latvijai vajadzēja izvirzīt savas prasības, bet tas netika izdarīts.
“Nepamatoti zaudējām veselas ražošanas nozares, par kurām tagad paši atzīstam - jā, tas nebija pareizi. Nevajadzēja sasteigt to lietu, vajadzēja no Eiropas paprasīt vairāk, vajadzēja rūpīgāk iedziļināties dokumentos. Ja Latvija to būtu izdarījusi, tad, ticiet man, - arī Eiropa būtu uz mūsu prasībām atbildējusi. Īstenībā Latvija pat šodien vēl nav gatava dalībai Eiropas Savienībā, jo Latvijai nav konkurētspējīga produkta, ko piedāvāt šajā tirgū,” uzskata Deniņš.
Savukārt pret Māstrihtas kritēriju izpildīšanu un ievērošanu Deniņam nav nekādu iebildumu.
“Valstij jācenšas izpildīt šos kritērijus, bet nevajag proponēt to otro daļu, ka eiro obligāti jāievieš 2014.gadā. Kritēriji ir jāievēro, jo Latvijas situācija ir riskanta un, ja mēs neievērosim Māstrihtas kritērijus, tad ekonomikai būs problēmas. Ir pilnīgi skaidrs, ka jāvirzās uz bezdeficīta budžetu, fiskālo stabilitāti, taču nav obligāti jāpievienojas eirozonai patlaban nosauktajos termiņos,” uzsver Deniņš.
Kā zināms, Latvija eirozonā gatavojas iestāties 2014.gadā.
Varbūt varētu izlasīt šo rakstu : ‘Diena’,02.05.12.
Kas dārzā…kas enerģētika rožu dārziņā?
2012. gada 2. maijs 00:00
Dagnija Blumberga* Atbilde ir skaidra un nepārprotama: Visaginas atomelektrostacija un šķidrās gāzes terminālis cauri zaru zariem šobrīd ložņā Latvijas enerģētikas rožu dārziņā. Pirms trim gadiem enerģētikas bišu dārziņā veiksmīgi……
(Rakstā ir 5386 simboli…)
DELFI,”Brīdina par padomju laikā celto māju…..”,02.05.12.
Būvinženieris Jānis Lancers sarunā ar laikrakstu norādījis, ka tad, kad sākās dzīvokļu privatizācija, valsts paņēmusi vienādu sertifikātu skaitu par kvadrātmetru gan tajās mājās, kas jau amortizējušās, gan tajās, kas vēl bijušas salīdzinoši jaunas. “Kā valsts varēja pārdot nekvalitatīvu preci?” jautājis būvinženieris. Tāpēc būvinžinieris uzskatot, ka būtu godīgi, ja tagad valsts kopā ar Eiropas fondu naudu ēku renovācijā un siltināšanā ieguldītu 80% nepieciešamo līdzekļu, bet iedzīvotāji – tikai 20%.
Patīkami lasīt
Valdis Dombrovskis – premjers, kurš uzšķīlis gaismu tuneļa galā
Raksts
Komentāri (194)
Lielāks | mazāks
Saglabāt
Sazināties
Izdrukāt
Otto Ozols
Otto Ozols, Speciāli TVNET
Šodien, 05:33
Pirms mazliet vairāk nekā trīs gadiem pasaules mediji jūsmoja par kādu britu, kurš bija uzvarējis konkursā par labāko darbu pasaulē. Savukārt Latvijā drūmi jokoja, ka Valdis Dombrovskis ir uzvarējis konkursā par sliktāko darbu pasaulē – ministru prezidentu krīzes satricinātajā Latvijā. Pametot ērto un apmēram divas reizes labāk apmaksāto Eiropas parlamenta deputāta krēslu, viņš piekrita vadīt Latvijas valdību. Kāds valdībai tuvu stāvošs žurnālists trāpīgi jautāja – vai Dombrovskis vispār saprata, ka uzmests uz sliedēm trakas bankrota lokomotīves priekšā, kurai sabojājušās bremzes?
Citos portālos
Šie trīs viņa karjeras gadi nebija nevainojami. Tomēr izskatās, ka viņš brīnumainā kārtā ne tikai izvairījies no sabraukšanas, bet vēl pamanījies trako lokomotīvi savaldīt un pat salabot bremzes. Ārzemēs viņa veikumu novērtē un slavē. Latvijā attieksme ir daudz uzmanīgāka un nereti diezgan skeptiska. Tomēr, simboliski, tieši pirms 4. maija svētkiem no drošiem un pārbaudītiem avotiem saņemta ziņa, ka Latvijai ir pamats cerīgi, ar optimismu raudzīties nākotnē.
Atturīgas, bet nopietnas labās ziņas
Tēlaini runājot, var teikt, ka tuneļa galā atkal ir parādījusies gaisma. Pats Dombrovskis un mediji par to ziņo ierasti atturīgi. Trešdien ziņu aģentūras izplatīja starptautiskās reitingu aģentūras “Standard & Poor’s” lēmumu par Latvijas kredītreitinga paaugstināšanu. Sausajā finanšu pasaules valodā tika paskaidrots: “Ar šo lēmumu “Standard & Poor’s” atgriež Latvijas kredītreitingu investīciju līmenī un tas ir nozīmīgs Latvijas ekonomiskās attīstības potenciāla novērtējums kopumā. Pašlaik investīciju kategorijas kredītreitingu Latvijai jau ir piešķīrušas starptautiskās reitingu aģentūras “Fitch Ratings” un “Moody’s”.
Tas nozīmē, ka nopietna un pieredzējusi starptautiska organizācija, pamatīgi izvērtējusi ir paziņojusi – Latvijai ir cerības uz stabilitāti un augošu labklājību. Aģentūra ir augsti profesionāla kompānija, kurai ir svarīga tās reputācija, un tā ir pilnīgi neatkarīga no Latvijas politiskajiem procesiem. Bet vai šie argumenti ir pietiekami, lai nešaubīgi ticētu viņu spriedumam? Dažādi ārzemju eksperti dažādos laikos mums ir stāstījuši visādus brīnumus.
Neliels atskats vēsturei – vai viņi ir mūs iepriekš maldinājuši?
Tādēļ ir vērts mazliet ielūkoties pagātnē un apskatīties, ko viņi teica pirms krīzes. Vai aģentūras mūs laicīgi un godīgi brīdināja par gaidāmajām problēmām, vai arī piebalsoja valdības “gāzei grīdā”, banku kredītu piedāvājumu un kredītu ņēmēju vājprātam? Izrādās, ka brīdināja gan un piedevām laicīgi. Daudzi tagad pārmet cilvēkiem, kas bezatbildīgi sagrābās kredītus “treknajos gados”, tomēr ir pamatots jautājums, kāpēc augsti profesionālu ekspertu atzinumus ignorēja toreizējie politiķi un banku vadītāji?
Reklāma
Click_Here!
Pirmais brīdinājuma signāls atskanēja jau tālajā 2006.gadā. Toreiz “Standard & Poor’s” uzmanīgi paziņoja, ka nepalielinās Latvijas kredītreitingu. Kā galvenos Latvijas kredītreitinga palielinājumu ierobežojošos faktorus viņi minēja valsts vājo ārējo finansiālo likviditāti, inflācijas un kredītu pakāpenisko pieaugumu, kas tobrīd, viņuprāt, palielināja risku ekonomikas pārkaršanai. Atkal tulkojot no sausās finanšu pasaules valodas, Latvija tika skaidri brīdināta – ja turpināsiet tādā pašā garā, gaidāmas nepatikšanas. Šobrīd varam teikt – tā diemžēl bija precīza prognoze. Bet valdība un lielās bankas izvēlējās šo brīdinājumu ignorēt.
Nākamais, nu jau pavisam nopietnais trauksmes zvans tika zvanīts 2007. gada maijā. “Reuter” paziņoja, ka Starptautiskā reitingu aģentūra “Standard & Poor’s” pazeminājusi Latvijas ilgtermiņa reitingu no A– uz BBB+ ar negatīvu nākotnes skatījumu. Viņi prognozēja, ka Latvijas valdības pieņemtais pretinflācijas pasākumu plāns bremzēs tekošā konta deficīta un ārējā parāda pieaugumu, taču tas notiks lēni. Kā vēlāk izrādījās – daudz par daudz lēni. Mēnesi iepriekš – 2007. gada aprīlī ar tikpat brīdinošu paziņojumu klajā nāca cita aģentūra – “Fitch Ratings”. Arī viņi no stabilas līdz negatīvai samazināja Latvijas reitinga attīstības prognozi, vienlaikus brīdinot par Latvijas strauji augošās ekonomikas pārkaršanas draudiem.
2008. gadā “Standard & Poor’s” vēlreiz pazemināja Latvijas kredītreitingu un skaidri norādīja uz finanšu katastrofas briesmām. Latvijas toreizējā finanšu ministra atbilde nu jau kļuvusi par bēdīgi slavenu politisko folkloru. Pēc pāris mēnešiem – 2009.gada sākumā varas partijas burtiski nometa varu un atbildību. To uzņēmās Valdis Dombrovskis.
Viņam šajā laikā bija daudz darāmā. Iespējams, tādēļ Dombrovskis nav licis izvērtēt tiesībsargājošām iestādēm – vai politiķi un banķieru spītīgā katastrofas briesmu signālu ignorēšana bija vienkārši nekompetences virsotne? Vai arī tomēr bija kādas savas savtīgās intereses, kuras viņi stādīja augstāk par prognozēto un sagaidīto ekonomisko krahu.
Pārmaiņas pēc noticēt politiķim un pašiem sev?
Kāpēc ir vērts to vēlreiz atcerēties? Toreiz starptautiskās aģentūras laicīgi un profesionāli spēja novērtēt situāciju. Laiks pierādīja, ka tām bija taisnība. Šodien – 2012. gada maijā vērtējums ir labs. Atskatoties uz rūgto pagātnes pieredzi, mums ir pamats ticēt viņu vērtējumam. Toreiz nenoticējām sliktajām ziņām, varbūt šoreiz noticēsim labajām? Protams, valdību var un vajag kritizēt. Protams, vēl ir neskaitāmas neatrisinātas problēmas. Bet ir svētku diena. Ir pavasaris. Un kāpēc, pārmaiņas pēc, nenoticēt, ka beidzot mums ir viens valstsvīra vārda cienīgs politiķis, kuram izdevies vismaz iededzināt cerības staru tuneļa galā.
Vēl gaišāks tas taps, ja bezdarba problēmas izdosies atrisināt ar pieklājīgi apmaksātām darba vietām Latvijā, nevis jaunām aviobiļetēm Īrijas virzienā.
Un pavisam gaiša būs tā diena, kad Dombrovski par prezidentu, kurš uzšķīlis gaisumu tuneļa galā spēs saukt arī demogrāfijas speciālisti. Šobrīd viņi zvana trauksmes signālu, tieši tāpat kā reitingu aģentūras pirms pāris gadiem. Bet šoreiz zvans skan nevis mūsu naudas makam, bet gan nākotnei burtiskā nozīmē.
Vajadzētu skaidrot…
Юрис Силиньш. Почему я не возьму на работу 100 человек
(207)
Юрис Силиньш
IMHOClub.lv |
02 мая 2012, 09:11
Юрис Силиньш. Почему я не возьму на работу 100 человек
Foto: LETA
Не так давно спикер латвийского Сейма Солвита Аболтиня назвала людей, которые не платят налоги, мародерами. Позвольте представиться: я — мародер.
Никаких подробностей, по которым меня можно было бы опознать, я не расскажу. Так как боюсь, что ко мне завтра придет наше государство и отнимет последнее, а самого – посадит. Но суть своего бизнеса постараюсь изложить максимально понятно и просто. Не придирайтесь к цифрам, я их максимально упростил.
Я – провинциальный бизнесмен в одной из маленьких латвийских деревень, которых у нас сотни. В моей деревне, кроме моего предприятия, рабочих мест практически нет, если не считать лесорубов, несколько чиновничьих должностей в управе и пары продавцов и грузчиков в сельском магазине.
А всего несколько лет назад на моем предприятии работало около 50 человек – немалая часть трудоспособного населения моей деревни, да еще из окрестностей приезжали. Свой заводик я про себя называл «деревнеобразующее предприятие». Бизнес шел неплохо, заводик развивался, каждый месяц я понемножку расширялся, обновлял оборудование и вынашивал планы – залезть в кредит и построить новый современный корпус и даже жилье для специалистов.
Изделия, которые я выпускал, не являлись продуктом высоких технологий и не были эксклюзивным «ноу-хау». Но они требовали много квалифицированного и кропотливого ручного труда. Как раз того, в чем нуждается наша не слишком образованная, но пока еще трудолюбивая латвийская провинция. С началом кризиса спрос на мои изделия, конечно, упал, но не катастрофически – без них в домашнем хозяйстве трудно обойтись. Однако сейчас на моем предприятии работает не 50 человек, а пять, и то через день.
Почему так получилось? Сейчас расскажу с цифрами. Несколько лет на одного моего работника в среднем приходилось выработки примерно на 1500 латов в месяц. В эту сумму входили: примерно на 750 латов материалы, 300 – накладные, транспортные расходы и энергия, еще примерно 20 латов я прибирал на развитие предприятия. А остальные 430 латов я направлял в зарплату.
Но я не платил всех налогов. Если бы я платил их все, то из этих 430 латов на руки работнику оставалось бы всего около двух сотен. Я делал так, как делали и тогда, и делают сейчас 99% частных предпринимателей – официально платил «минималку», а остальное – в конвертах. В результате государству с каждого работника в месяц перечислялось в среднем по 43 лата – 10% от общей суммы (запомните эту цифру!). Средняя зарплата (на руки) получалась 387 латов, что для провинции очень неплохо. Итого в сумме налогов на рабочую силу я платил: 43 лата умножим на 50 работников и на 12 месяцев – 25 800 латов в год (и эту цифру тоже запомните!).
Но в последние годы начались проблемы. И не то чтобы обороты сильно упали, и не то чтобы налоги сильно выросли (все равно я их особо-то и не платил). Худшее – что наше государство начало зверски эти налоги из бизнеса вытряхивать. Наша районная служба госдоходов и до этого знала, что я плачу зарплату в конвертах (деревня – маленькая, все друг друга знают), но закрывала на это глаза. Молчаливый договор: платишь хоть что-то — и тебя не трогают. А сейчас они как с цепи сорвались. Проверка за проверкой, штрафы, угроза уголовного дела… Даже в лихие 90-е бандиты нас так не трясли.
Короче, дело я свое свернул. Экономика торговли моим товаром такова: если цена изделия 50 латов – ко мне оптовики стоят в очереди и есть возможность экспорта. Если 60 – очереди нет, берут понемногу, а за 70 латов я могу его продавать только под заказ и штучно. Напоминаю, что товар мой – не эксклюзив. Поляки его выпускают в больших количествах и продают за 40-45 латов оптом. Если же я начну платить все налоги честно, то цена моего изделия превысит 80 латов, и я его уже никому вообще не продам.
Скажу честно: я и сейчас не плачу всех налогов. Просто когда у тебя не 50 работников, а пять, это делать гораздо проще. О тонкостях ухода от налогов умолчу.
Итак, подсчитаем. Сейчас у меня пять работников, занятых по 4 часа в день. Их зарплата в руки – примерно 200 латов. Все они оформлены на «минималку» на полставки. Налогов с каждого я плачу латов по 10 в месяц. То есть – 600 латов в год. А всего три года назад эта сумма была – 25,8 тысячи! В 43 раза больше.
Беда-то в том, что никаких других рабочих мест в нашей деревне нет. Из тех 45 мною уволенных работников половина молодых и сильных уже укатила в ирландии и платит налоги там. А остальная половина вообще не работает, сидит на пособиях и потихоньку спивается. То есть тоже никаких налогов не платит, а наоборот – потребляет их в виде пособий. Кому от этого стало лучше? Бюджету? Государству? Пенсионерам?
Я – не «жадный буржуй», у меня нет особняка у моря и нет «порше-кайенна», у меня скромный домик и фургончик, на котором я сам развожу свой товар по магазинам. Я не накопил миллионов. Но первые 15 лет нашего капитализма я упорно строил свое производство, работая по 16 часов в сутки без выходных.
А сейчас я борюсь с желанием все бросить и уволить всех. Чтобы мне прожить, достаточно два раза в месяц кататься в Польшу на фургончике и возить аналогичный товар оттуда. У нас он стоит на 20-25% дороже, чем в Польше – на этот процент прожить можно. Пусть рабочие места имеют польские рабочие. А налоги можно вообще не платить. Когда работаешь один, увернуться легко.
Сейчас стало модно делать прогнозы. Мой прогноз: не спешите радоваться перевыполнению плана по сбору налогов. Это временно. СГД просто списала их со счетов тех, кто не успел спрятаться. Не спешите радоваться открытию новых предприятий – это просто один из способов ухода от налогов. Из страны уже побежали не только наемные работяги, побежал и малый бизнес.
Господа правители, прокатитесь по деревням. Порядочному руководителю страны после такой экскурсии выход один — застрелиться. На худой конец — подать в отставку. Это вы — мародеры, господа!
Но есть у меня еще предложение для нашего правительства (последнее): я готов подписать любой контракт — хоть с чертом, хоть лично с премьером Домбровскисом, — что я обязуюсь платить 10% налога на рабочую силу. Платить честно, без обмана — пусть под угрозой расстрела. И делать это совершенно легально, не утаивая ни сантима. И я уже через полгода организую 100 рабочих мест в своей деревне. И буду платить в бюджет в 80 раз больше, чем сейчас. А вам не надо будет платить этим 100 пособия по бедности.
Вам это нужно?
* Юрис Силиньш - псевдоним. Автор участвует в дискуссии на портале IMHOClub.lv
Gribētos skaidrību!
Lato Lapsa: Ak, piedodiet, Dombrovska fanu kluba biedri…
(184)
Lato Lapsa, pietiek.com
“Pietiek” |
16. maijs 2012 02:10
Lato Lapsa: Ak, piedodiet, Dombrovska fanu kluba biedri…
Foto: LETA
Nu jau vairs nav faktiski nekādu šaubu, ka, lai kā beigtos bēdīgi slavenais “Pasažieru vilciena” vilcienu iepirkuma konkurss, Latvija ir smagi ielidojusi jebkurā no iespējamiem iznākumiem, - faktiski var tikai izvēlēties variantu, kurā valsts zaudējumi būs mazāki. Ja kāds domā, ka šāds secinājums ir pārspīlēts, skaitiet nu paši līdzi.
Tātad – pirmais variants: tiek saglabāts pēc lielās ņemšanās parakstītais līgums ar Spānijas uzņēmumu “CAF” un pašmāju “Rīgas Vagonbūves rūpnīcu”. Latvija tiek pie dārgiem, varbūt vajadzīgiem, varbūt arī nevajadzīgiem vilcieniem, lielas iespējamības, ka Eiropas Komisija atņems daļu sava finansējuma (kas tātad papildus būs jānodrošina no Latvijas pašas līdzekļiem), un vēl arī tiesāšanās par padaudziem miljoniem ar visu iepirkuma manipulāciju rezultātā aiz borta palikušo Šveices uzņēmumu “Stadler”.
Otrais variants – parakstītais līgums tiek lauzts. Tādā gadījumā Latvija paliek bez varbūt vajadzīgajiem, varbūt nevajadzīgajiem vilcieniem, Eiropas Savienības 100 miljoni Latvijai citiem projektiem varbūt tiek, bet varbūt arī netiek, taču pilnīgi droši, ka Latvija tiek pie kārtīgas tiesāšanās par krietni padaudziem miljoniem – šoreiz jau ar “CAF” un “Rīgas Vagonbūves rūpnīcu”, kas prasīs kompensāciju sakarā ar līguma laušanu. Turklāt tas nebūt neizslēgs tiesāšanos arī ar to pašu “Stadler”, kas vienalga taču jutīsies izspiests no konkursa.
Tāda ir realitāte, un lielākā vai mazākā mērā pašlaik melo visi Freivaldi, Roņi, Dombrovski un pārējie, kas stāsta, ka gan jau viss būs labi, ka kaut kas kaut ko apkopos, tad kaut kad aizbrauks un kaut ko iestāstīs Eiropas Komisijai, ka vēl kaut kas vēl kaut ko pārskatīs un par kaut ko vienosies, ka rezultātā Latvija kaut kā kaut kad tomēr kaut kādu naudu un kaut ko pa sliedēm ripojošu dabūs.
Visi šie optimistiskie stāsti ir blēņas – vienkārši sakot, s…i ir ievārīti tādā kvantitātē un kvalitātē, ka ar ierasto muldēšanu un līferēšanu nekur no tiem nelikties. Deguna galā ir vienas vai otras nepatikšanas, - un vienīgās labās ziņas ir tās, ka pašlaik vēl ir iespējams izlemt, kuras izvēlēties.
Līdz ar to labākais, ko Latvijas valsts varētu darīt, ir – ātri secināt, kur to ir novedusi ieilgusī ņemšanās ap šo iepirkumu, bez kādām dumjām ilūzijām sarēķināt, kurā gadījumā zaudējumi būs mazāki, un bez kādām runām beidzot pieņemt situācijas nopietnībai atbilstošu lēmumu, nevis cerēt, ka varbūt viss vēl kaut kā nokārtosies pats no sevis.
Jā, un vēl būtu jauki, ja vienreiz tiktu precīzi noskaidrotas un nosauktas amatpersonas, kuras par šiem zaudējumiem ir atbildīgas, - ja ne krimināli (Kalnmeiera kunga kantora ko tādu sagaidīt ir bezcerīgi), tad vismaz politiski un administratīvi. Un te nu, manuprāt, secinājumi jau pašlaik ir izdarāmi diezgan viennozīmīgi un skaidri.
Var strīdēties un pētīt, vai lielākas ziepes savārīja iepriekšējais lemberdziski orientētais vai pašreizējais no jebkādas atbildības atkratīties kārais satiksmes ministrs (ko vērta ir kaut vai Roņa kunga pavisam svaigā atklāsme, tiekot pieķertam melos par to, ka viņš neko nezinot par kādām Eiropas Komisijas bažām sakarā ar iepirkumu, - lūk, iepriekš paustās bažas nemaz neskaitoties īstas bažas).
Tāpat var strīdēties, kurš vairāk vainīgs idiotiskā vilcienu iepirkuma konkursa nolikuma sastādīšanā un tā vēl idiotiskākajā grozīšanā, dodot iespēju to apstrīdēt un apšaubīt gan pretendentiem, gan Eiropas Komisijas pārstāvjiem, - iepriekšējā vai pašreizējā “Pasažieru vilciena” vadība.
Gan vienā, gan otrā kantorī vadība ir mainījusies, taču ir viens cilvēks, kurš savā amatā ir bijis visu šo laiku. Runa ir par Ministru prezidentu Valdi Dombrovski, kurš visu iepirkuma konkursa laiku ir bijis valdības vadītājs, - viņam nav neviena Kalvīša vai Godmaņa, uz kuru novelt vainu par to, ka tas, lūk, savārīja tādu putru, ka pašlaik notiekošais vēl ir labākais no iespējamiem variantiem.
Visu šo laiku valdības vadītājs Dombrovskis ar visiem saviem ģimenes biznesa padomdevējiem un pārējo grāmatvežu komandu ir vienkārši noskatījies uz tām nejēdzībām, ko viņa vadīto valdību satiksmes ministri un viņu “pārvaldītā” “Pasažieru vilciena” vadība sastrādā ar šo megaiepirkumu.
Viņš ir laikus saņēmis visus no plašākas sabiedrības slēptos, par valsts līdzekļiem tapušos dokumentus par vilcienu iepirkumu, kuri pēdējos mēnešos viens pēc otra ir nākuši dienas gaismā, - analīzes, brīdinājumus, faktu apkopojumus, bažas, visdažādāko informāciju. Un ko ar to? Neko.
Patīk tas vai ne Dombrovska fanu kluba biedriem, bet šis premjers, kas vienmēr kā no uguns ir vairījies no jebkādu principiālu lēmumu pieņemšanas, kamēr nav galīgi iespiests stūrī, ar savu kā valdības vadītāja bezdarbību ir veicinājis tās faktiski bezizejas situācijas rašanos, kurā pašlaik saistībā ar vilcienu iepirkumu ir nonākusi Latvija.
Turklāt varat būt droši, ka arī tagad, kamēr vēl būs kaut mazākā iespēja šo lietu vilkt garumā un cerēt, ka viss mistiskā kārtā nokārtosies pats no sevis, nekādus lēmumus no Dombrovska nesagaidīt, - tā vietā vēl ilgi (kamēr vien jau minētais akumulēto s..u daudzums nesāks smelties mutē) dzirdēsim ierasto “mēs analizēsim, mēs izvērtēsim, mēs apspriedīsim, mēs meklēsim risinājumu”.
Bet beigās, protams, ne jau no valsts bankas uzpumpētā un balstītā Dombrovsku ģimenes nekustamo īpašumu biznesiņa, Auguļu, Roņu un Co. kabatas tiks maksāti valsts zaudējumi šajā lietā, bet gan no nodokļu maksātāju maka. Tā tas šajā valstī ir pieņemts.