87224

Latvijas tautsaimniecības izaugsme simt gados: pieredze Latvijas un Eiropas nākotnei
09.02.2018



V.Dombrovska referāts Latvijas Universitātes Zinātniskās konferences plenārsēdē,
kas veltīta Latvijas Republikas 100. gadadienai "Latvijas tautsaimniecības izaugsme simt gados: pieredze Latvijas un Eiropas nākotnei"

Dāmas un kungi,
Kolēģi,
Vispirms gribētu pateikties konferences organizētājiem par uzaicinājumu. Ir tāds teiciens "Pagātni izmainīt nav iespējams, bet nākotne ir mūsu pašu rokās." Šodienas referātā pieskaršos gan pagātnei, gan iezīmēšu Latvijas attīstības perspektīvas plašākā Eiropas Savienības dienaskārtības kontekstā.
Zināt un saprast pagātni ir svarīgi tādēļ, ka pašreizējo Latvijas tautsaimniecības struktūru lielā mērā nosaka tas, kāda tā veidojusies gadu gaitā. To, kāda būs nākotne, mēs lielā mērā izlemjam šodien.
Kāda tad ir bijusi pagājusī simtgade Latvijas valstij un tās tautsaimniecībai? Ko esam ieguvuši un ko zaudējuši, ko esam aizmirsuši un ko iemācījušies? Šie jautājumi ir būtiski, lai saprastu, kurp ejam kā valsts.
Kopš tās nodibināšanas 1918.gadā Latvijas Republika gājusi cauri vēstures likteņdzirnām, piedzīvojot šajā ceļā gan uzvaras, gan zaudējumus. Neatkarīgas valsts izveide, tautsaimniecības attīstība, karš, padomju okupācija, neatkarības atgūšana, strauja ekonomiskā izaugsme, vairākas krīzes, integrēšanās Eiropas Savienībā un NATO, pievienošanās Eirozonai, visbeidzot – dalība elitārajā valstu klubā - Starptautiskās Ekonomiskās Sadarbības organizācijā jeb OECD.
Latvijas ekonomikas attīstība ir izsmeļoši aprakstīta Gata Krūmiņa sastādītajā grāmatā "Latvijas tautsaimniecības vēsture", kuras tapšanā arī man bija tas gods piedalīties. Turpmāk īsumā pieskaršos tikai tiem mūsu valsts ekonomikas attīstības posmiem un tikai tāda apmērā, kādā tas ir svarīgs šodienas ekonomikas procesu izpratnei un Latvijas attīstības perspektīvām.
Kā jau daudzviet pasaulē, mūsu valsts tautsaimniecības vēsturē straujas attīstības posmi ir mijušies ar krīzēm. Gan tautsaimniecības attīstību, gan krīžu pārvarēšanu lielā mērā noteica īstenotās reformas.  Ekonomikas vadība dažādos laika periodos bija atšķirīga un to noteica dažādi gan iekšēji, gan ārēji apstākļi un atšķirīgais valdībai pieejamo instrumentu klāsts. Tomēr, valsts attīstības nodrošināšanā un krīžu pārvarēšanā nemainīgi ir bijuši divi elementi – finansiālās stabilitātes nodrošināšana un strukturālās reformas.
Šī referātā sākumā es gribētu atskatīties uz galvenajiem mūsu valsts attīstības posmiem un galvenajām reformām, kas veidojušas mūsu valsts ekonomiku tādu, kāda tā ir šodien. Tad, caur 2008.-2010.gada krīzes prizmu dot ieskatu plašo ekonomiskās pārvaldības reformu aktualitātēs Eiropas Savienībā un nobeigumā dot savu redzējumu par Latvijas attīstības prioritātēm nākotnei.
Runājot par ekonomiskajām reformām uzsvēršu trīs svarīgus posmus Latvijas vēsturē. Pirmais posms ir saistīts ar neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanu, otrais – ar neatkarības atjaunošanu 1990.gadā un pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, un visbeidzot – strukturālās reformas, kuras tika īstenotas pārvarot 2008.-2010.gada krīzi.
Atskatoties pagātnē, jāatzīst, ka neatkarīgās Latvijas ekonomikai labu pamatu ielika tas, kas tika sasniegts vēl 19. gadsimta vidū un beigās. Latvija bija Krievijas impērijas ekonomiskās politikas vienlaikus gan "izmēģinājuma poligons", gan flagmanis. To ietekmēja vairāki faktori. Latvijā, salīdzinoši ar pārējām Krievijas impērijas daļām, bija augsts iedzīvotāju izglītības līmenis.  Vienlaikus, Latvijas teritorijā bija viens no augstākajiem urbanizācijas līmeņiem ne tikai cariskajā Krievijā, bet arī pasaulē, kas nodrošināja rūpnīcām un fabrikām nepieciešamo darbaspēku. Visbeidzot, attīstītā infrastruktūra un ģeogrāfiskais novietojums padarīja Latviju par dabīgu, kā šodien to moderni dēvē - "ekonomikas čempionu".
Tieši šajā laikā Latvijā durvis vēra tādi stratēģiski nozīmīgi uzņēmumi, kā Krievu-Baltijas vagonu fabrika ("Russo-Balt") (1874), Krievijas – Francijas gumijas izstrādājumu fabrika "Provodņik" (1888), „Fēnikss” (1895) (vēlāk Rīgas vagonu rūpnīca), „Liepājas metalurgs” (1882), Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika (vēlāk Rīgas porcelāna rūpnīca) (1841) un daudzas citas.
Industrializācijas procesā liela nozīme bija infrastruktūras attīstībai. 1860. gadā Latvijas teritorijā tika atklāts pirmais dzelzceļa posms: Sankt-Pēterburgas – Varšavas dzelzceļa posms Ostrova – Dinaburga. 1861. gadā tika atklāta dzelzceļa satiksme no Rīgas uz Dinaburgu (Daugavpili), kas bija aizsākums vietējā dzelzceļa tīkla izveidei.
Ostas, savukārt, jau izsenis ir spēlējušas nozīmīgu lomu Latvijas vēsturē. 19. gadsimta beigas iezīmēja arī strauju ostu izaugsmi, kas bija cieši saistīta arī ar dzelzceļa līniju izbūvi. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā par lielākās ostas godu Latvijas teritorijā cīnījās Ventspils un Liepāja, bet Pirmā pasaules kara priekšvakarā par Krievijas impērijas lielāko ostu kļuva Rīga, aiz sevis atstājot Pēterburgas ar Kronštati un Odesas ostas.
Latvijas ekonomikā visos laikos liela nozīme ir bijusi arī lauksaimniecībai. 19. gadsimtā arī agrārais sektors bija savā ziņā izmēģinājumu lauciņš, jo dzimtbūšana Vidzemē un Kurzemē tika atcelta pusgadsimtu agrāk, nekā (Latgalē un) pārējā Krievijas teritorijā.
Pirmais Pasaules karš smagi skāra gan Latvijas iedzīvotājus, gan tautsaimniecību. Tas nopietni iedragāja Latvijas industriālo bāzi, gan tāpēc, ka daudzas rūpnīcas tika izvestas uz Krieviju, gan kara nodarīto postījumu dēļ. Turklāt, neskatoties uz 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas valsti, karadarbība un politiskā nestabilitāte turpinājās praktiski līdz 1920. gadam. Pirmie gadi pēc Latvijas valsts dibināšanas bija ārkārtīgi grūti. Iedzīvotāju skaita kritums – kara laikā ciestie zaudējumi, daudzi iedzīvotāji bija devušies bēgļu gaitās vai joprojām bija iesaistīti militāros konfliktos Krievijas teritorijā. Sagrauta industriālā bāze un izpostīta infrastruktūra.
Neatkarīgās Latvijas pirmajā desmitgadē tika īstenota virkne nozīmīgu reformu. Viena no svarīgākajām bija 1920. gadā uzsāktā agrārā reforma, nacionalizējot lielsaimniecību, t.sk. muižu lauksaimniecības zemes un nododot tās privātīpašumā lielam skaitam iedzīvotāju. Agrārā reforma un pāreja uz intensīvo lauksaimniecību ļāva Latvijai no pārtikas importētāja pēckara periodā kļūt par nopietnu pārtikas eksportētājvalsti un jau 1929. gadā sasniegt pirmskara līmeni.
Tika izveidota Latvijas banka un 1922. gadā ieviesta nacionālā valūta – lats. Valsts funkciju finansēšanai tika izveidota moderna nodokļu sistēma.
Latvijas re-industrializācija balstījās pamatā uz aprīkojumu un tehnoloģijām, kas tika iepirktas Rietumos.
Pasaules slavu iemantoja Valsts Elektrotehniskā fabrika, kas ražoja plašu preču klāstu sākot no telefoniem un radiouztvērējiem un beidzot ar automobiļiem un pat lidmašīnām.
Attīstījās arī autobūve, 1936. gadā uz bijušas rūpnīcas Fēnikss bāzes tika izveidota akciju sabiedrība Vairogs, kura noslēdza līgumu par kompānijas Ford automobiļu ražošanu.
Tika attīstīta enerģētika, papildus jau esošajām elektrostacijām, 1936. gadā tika uzsākta Ķeguma HES būvniecība. Tika attīstīta arī būvmateriālu ražošana, vieglā rūpniecība un citas nozares.
Tomēr svarīgākā tautsaimniecības nozare bija lauksaimniecība un pārtikas ražošana. Īpaši nozīmīgu lomu lauksaimniecībā spēlēja sviesta un bekona ražošana, kas kopā ar koksni veidoja trīs vadošās Latvijas eksporta pozīcijas. Tika izveidoti arī daudzi pārtikas pārstādes uzņēmumi, t.sk. Laima, Aldaris, nu jau slēgtās Latvijas cukurfabrikas u.c.
Jāatzīmē, ka starpkaru posmā ekonomikas politika bija krietni protekcionistiskāka. Šāda politika bija raksturīga daudzām valstīm, ne tikai Latvijai. Arī citas valstis izmantoja tādus instrumentus, kā kontingentēšana un ievedmuita lai sargātu iekšējo tirgu un mazinātu konkurenci vietējā ražojuma precēm. Tomēr, kopumā tam bija negatīva ietekme gan uz lauksaimniecības, gan rūpniecības sektoru konkurētspēju. 30-tajos gados Latvijā bija ievērojams tirdzniecības bilances deficīts.
1936. gadā tika veikta lata devalvācija, kā arī tika atcelts zelta standarts. Tas deva papildus stimulu eksportam, taču, kā tas parasti notiek, tas sadārdzināja importu un cēla ražotāju izmaksas.
Laika posmā pēc 1934. gada, notika samērā straujš pagrieziens uz valsts kontrolētu ekonomiku jeb valsts kapitālismu. Virkne uzņēmumu tika nacionalizēti. Daudzi lielie uzņēmumi, kaut arī skaitījās privāti, piederēja kapitālsabiedrībām, aiz kurām slēpās valsts budžeta līdzekļi. Arī kapitālsabiedrību pārvaldība bija politiski kontrolēta. Tomēr arī šāda tendence nebija raksturīga tikai Latvijai, valsts kapitālisma pieaugumu Otrā pasaules kara priekšvakarā piedzīvoja arī citas valstis, tai skaitā mūsu kaimiņvalstis.
Ekonomikas pārvaldībai tika izveidota kameru sistēma, kur kameras pildīja nozares sava veida aizbildņa lomu. Tika izveidota Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Lauksaimniecības un amatniecības kamera un Darba kamera, kā arī Valsts saimnieciskā padome, kuru veidoja augstākminēto kameru pārstāvji.
Īstenotās reformas un investīcijas ražošanā un infrastruktūrā nodrošināja dinamisku ekonomisko izaugsmi. Laika posmā starp 1920. un 1938. gadu vidējie ekonomikas izaugsmes tempi Latvijā bija 4 - 5% gadā . Šādi izaugsmes tempi 18 gadu laikā ļāva dubultot IKP uz vienu iedzīvotāju un iekļūt 10 turīgāko Eiropas valstu sarakstā. Šajā laikā Latvija spēja apsteigt gan Igauniju, gan Lietuvu. 1938. gadā Latvijas IKP uz iedzīvotāju bija vairāk nekā divas reizes augstāks, kā Portugālē un Spānijā, un gandrīz divas reizes augstāks kā Polijā.
Runājot par Latvijas neatkarības periodu, svarīgi apzināties, ka tas ne tikai deva savu ieguldījumu mūsdienu Latvijas ekonomikas struktūras veidošanā, bet lielā mērā bija noteicošs arī mūsu nacionālās pašapziņas veidošanā. Tas bija laiks, kad pirmo reizi latviešu nācijas pastāvēšanas vēsturē latvieši paši noteica savas attīstības prioritātes. Tas bija laiks, kad mēs pirmo reizi apjautām, ka latvieši ir spējīgi vadīt savu valsti un gūt panākumus globālā mērogā.
Diemžēl Latvijas valsts attīstību pārtrauca Otrais pasaules karš un padomju okupācija. Padomju okupācijas gadi bija plānveida jeb "komandekonomikas" laiki, kas deva smagu triecienu Latvijas ekonomikai. Mērķtiecīga tirgus ekonomikas iznīcināšana, to nomainot ar plānveida ekonomiku, kas balstījās uz sociālistisko kopīpašumu atmeta Latvijas, tāpat ka visas bijušās PSRS tautsaimniecību daudzus gadu desmitus atpakaļ. Ne velti padomju laikā kā atskaites punkts padomju ekonomikas "sasniegumiem", pat vēl 1980-ajos gados vienmēr tika minēts 1913.gads. Tomēr arī padomju laikā Latvijā turpināja attīstīties rūpnieciskā un transporta infrastruktūra, un atkal tas notika pateicoties tiem pašiem faktoriem, kuru dēļ aizsākās pirmā industrializācija 19. gadsimta vidū.
Sabrūkot Padomju Savienībai, atjaunotā Latvijas valsts stāvēja izvēles priekšā. Šodien mūsu izvēle šķiet pašsaprotama un loģiska, īpaši skatoties, kas notiek Ukrainā, Moldovā un citās bijušajās padomju republikās. Tomēr pēc neatkarības atjaunošanas izvēle par labu orientācijai uz Rietumiem nebūt nenotika tik pašsaprotami, kā liekas šodien.
Latvija bija ekonomiski un fiziski integrēta postpadomju ekonomiskajā telpā. Piemēram, Baltijas valstu elektrotīkli pēc loka principa vēl šodien ir savienoti ar Ziemeļrietumu Krievijas un Baltkrievijas elektrotīkliem un sinhronizācija ar ES elektroapgādes tīkliem vēl joprojām ir tikai apspriešanas stadijā. Latvijas dzelzceļam un ostām joprojām dominējošais ir rietumu-austrumu virziens, tādēļ pašreiz lielākā infrastruktūras projekta – Rail Baltica izbūvei ir gan ģeopolitiski, gan ekonomiski stratēģiska nozīme. Maģistrālais gāzes vads no Krievijas uz Inčukalna pazemes gāzes krātuvi joprojām ir galvenais dabasgāzes piegādes ceļš, kaut arī Klaipēdas sašķidrinātās gāzes termināļa nodošana ekspluatācijā kopš 2015. gada paver jaunas gāzes piegādes iespējas.
Latvijas pārtikas ražotājiem Krievija un citas bijušās PSRS valstis joprojām ir galvenais noieta tirgus.
Tomēr argumenti par labu integrācijai Eiropas Savienībā bija spēcīgāki. Pirmkārt, orientācija uz Rietumu demokrātisko pasauli bija stratēģiska ģeopolitiskā izvēle. Otrkārt, virzība uz Eiropas Savienību bija kā orientieris ekonomikas transformācijā un reformu īstenošanā. Latvijas uzņēmējiem tā pavēra pieeju 500 miljonu iedzīvotāju lielajam ES iekšējam tirgum. Jau pirmsiestāšanās periodā Latvijai bija pieejams būtisks ES atbalsts ekonomikas modernizācijai un infrastruktūras sakārtošanai.
Pēc neatkarības atjaunošanas Latvija praktiski nekavējoties uzņēma kursu uz iekļaušanos pasaules ekonomiskajā apritē. Tas nozīmēja tirdzniecības atvēršanu sākotnēji Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) ietvaros, un vēlāk Pasaules Tirdzniecības organizācijas ietvaros. 1999. gadā Latvija pievienojās Pasaules Tirdzniecības organizācijai. Tas bija viens no pirmajiem atjaunotās Latvijas panākumiem starptautiskās ekonomiskās integrācijas jomā, nostiprinot ārējās tirdzniecības institucionālo pamatu.
Jau pirmā atjaunotās Latvijas Republikas valdība nosprauda skaidru kursu uz integrāciju Eiropas un transatlantiskajās struktūrās. 1993. gadā ar ES tika noslēgts Tirdzniecības un sadarbības līgums, kas nākamajā gadā pārtapa Brīvās tirdzniecības līgumā un pēc tam ‒ Asociācijas līgumā. 1995. gadā Latvija oficiāli iesniedza pieteikumu uzņemšanai Eiropas Savienībā un 2004. gada maijā pievienojās Eiropas Savienībai. Tā paša 2004. gada martā Latvija pievienojās arī NATO.
1990. gadu sākumā, sabrūkot Padomju Savienībai, Latvija piedzīvoja dziļu ekonomisko krīzi – IKP kritumu uz pusi, bezdarba pieaugumu, strauju inflāciju un iedzīvotāju reālo ienākumu samazināšanos. Reizēm šo laiku mēdz raksturot kā periodu, kad sociālistiskās ekonomikas vairs nebija, bet tirgus ekonomikas vēl nebija. Tāpēc bija svarīgi nekavējoties īstenot fundamentālas reformas, lai radītu tirgus ekonomikas pamatus Latvijā.
Kā viena no svarīgākajām ir jāmin naudas reforma, kura visās trijās Baltijas valstīs notika ar kopēju mērķi – neatgriezeniski izrauties no bijušās Padomju Savienības ekonomiskās un monetārās sistēmas. 
Tāpat minamas arī cenu un ārējās tirdzniecības liberalizācija. Cenas nosaka tirgus – bez šī principa tirgus ekonomika nevar pastāvēt. Lielākā daļa cenu tika liberalizētas jau uz 1992. gada beigām, saglabājot cenu kontroli tikai tādām precēm un pakalpojumiem, kurus sniedza monopoluzņēmumi un kur nevarēja nodrošināt efektīvu brīvā tirgus mehānismu darbību, piemēram, elektroenerģija un gāze, komunālie pakalpojumi un pasta piegādes.
Visbeidzot, privatizācija bija viena no juridiski sarežģītākajām, sociāli jutīgākajām un ētiski delikātākajām reformām, tomēr bija absolūti nepieciešama pārejai uz funkcionējošu tirgus ekonomiku.
Īstenotās reformas ielika pamatus tirgus ekonomikas attīstībai un nodrošināja vēlāko sekmīgo integrāciju Eiropas Savienībā. Protams, būtiska nozīme bija arī veselai virknei reformu, kas bija jāveic ES normatīvās bāzes jeb acquis communautaire pārņemšanai dažādos tautsaimniecības sektoros.
Pagājušā gadsimta 90. gados Latvijas ekonomiskā izaugsme bija nevienmērīga. Pēc ekonomikas pārstrukturēšanas straujas izaugsmes gadi mijās ar ekonomiski neveiksmīgiem gadiem. Izaugsmes tempus ievērojami nobremzēja gan 1995. gada banku krīze, gan 1998. gada Krievijas krīze. 21. gadsimta sākumā Latvijas ekonomika iegāja straujākas izaugsmes fāzē. Laika posmā no 2000. līdz 2004. gadam vidējā IKP izaugsme bija 7,1%, savukārt no 2005. līdz 2007. gadam vidējā izaugsme sasniedza jau 10,8%
Tomēr straujā ekonomikas izaugsme nebija ilgtspējīga, jo balstījās nevis stingriem pamatiem, bet gan ekonomiskās konjunktūras rezultātā viegli pieejamiem finanšu līdzekļiem. Pirms pārejam pie reformām, kas tika veiktas pārvarot 2008.-2010.gada krīzi, ir vērts ieskatīties šīs krīzes veidošanās apstākļos.
Globālās krīzes cēloņi ir plaši zināmi un vispusīgi analizēti. 20. gadsimta 90. gadu vidū pasaulē sākās „lielās mērenības” periods, kam bija raksturīga stabila ekonomiskā izaugsme, zems inflācijas līmenis un zemas procentu likmes. Ķīna un daudzas naftas eksportētājvalstis izveidoja nozīmīgus tekošā konta pārpalikumus, ko ieguldīja ASV valsts parāda vērtspapīros un citos zema riska līmeņa aktīvos. Tas samazināja šo vērtspapīru atdevi, rosinot investorus meklēt citus ieguldījumu veidus ar augstāku ienesīgumu, bet attiecīgi augstāku riska līmeni.
Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) strauji attīstījās kreditēšanas bums. Personīgie uzkrājumi ASV, kas 1990. gadā veidoja 7% no pieejamajiem ienākumiem, 2005.‒2006. gadā nokritās zem nulles. Patēriņa un hipotekāro kredītu t.sk. zema nodrošinājuma hipotekāro kredītu apjomi strauji auga.
Vienlaikus tika veikta finanšu sektora deregulācija. Tas bija viens no faktoriem, kas turpmāko gadu laikā veicināja finanšu burbuļa veidošanos. 1999. gadā ASV tika atcelts Glāsa‒Stīgola likums, kas aizliedza savienot klasiskās komercbanku funkcijas un investīciju banku funkcijas "zem viena jumta". Likuma atcelšanas rezultātā bankas, meklējot augstāku ienesīgumu, sāka ieguldīt banku noguldītāju naudu jaunos, "inovatīvos" atvasinātajos finanšu instrumentos, kuru riski tolaik vēl netika pienācīgi novērtēti.
Zema nodrošinājuma hipotekāro kredītu un atvasināto finanšu instrumentu tirgus sabrukums izraisīja likviditātes krīzi un kredītresursu trūkumu. "Lehman Brothers" bankas krahs kļuva par sava veida "patiesības mirkli", kas pielika punktu ieilgušajām dzīrēm starptautiskajos finanšu un kapitāla tirgos.
Ja atskatāmies uz Latvijas ekonomiku šajā periodā, tad iestāšanās ES kļuva par spēcīgu stimulu Latvijas ekonomikas attīstībai. tomēr dinamiskā izaugsme ātri pārvērtās burbulī, kas plīsa. Kas tad izraisīja ekonomikas pārkaršanu un tai sekojošo finanšu un ekonomikas krīzi Latvijā?
No vienas puses, finanšu plūsmu atvēršanās lētu ārzemju banku kredītu formā, uz ES fondiem balstīts budžeta izdevumu pieaugums un strauja reālo darba algu izaugsme radīja pieprasījuma pieaugumu un karsēja Latvijas ekonomiku. 2005. – 2007.gados Latvijas ekonomikas izaugsmes tempi pārsniedza 10% procentu robežu.
No otras puses, pievienošanās ES un cerības uz strauju IKP uz iedzīvotāju konverģenci pret ES vidējo rādītāju radīja optimistisku gaisotni un pat zināmu eiforiju gan Latvijas iedzīvotājos, gan valdošajās aprindās, gan ārvalstu investoru un kreditoru starpā.
Līdz ar krīzes sākumu straujā globālo finanšu plūsmu izsīkšana nekavējoties skāra arī Latviju. Latvijas bankas zaudēja pieeju finansējumam no ārpuses, un īstenojās "smagās piezemēšanās" scenārijs, par kuru Latvijas valdību jau vairāku gadu garumā brīdināja gan ES, gan Starptautiskais Valūtas Fonds (SVF).
Tomēr, krīzes reti kad izraisa tikai viens faktors. Arī Latvijas gadījumā ekonomikas pārkaršanu un tai sekojušo "smago piezemēšanos" veicināja virkne gan ārēju, gan arī iekšēju faktoru.
Krīze smagi ietekmēja daudzas Eiropas valstis. Pārkarsušajām ekonomiskām atdziestot, plīsa nekustamā īpašuma burbuļi un sabruka daudzu banku kapitāla bāze. Nodokļu maksātājiem bija jāmaksā par nepieredzēta apjoma banku glābšanas pasākumiem, kuriem sekoja valsts parādu krīze. Finansējuma nepieejamības radīja grūtības daudziem uzņēmumiem un privātpersonām. Krīze pārmetās uz reālo ekonomiku un strauji palielinājās bezdarbs, jo īpaši gados jaunu cilvēku vidū.
Kā pirmās krīze skāra vairākas Centrālās un Austrumeiropas valstis – vissmagāk Ungāriju, Rumāniju un Latviju, kurām bija jāmeklē aizņemšanās iespējas no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un Eiropas partneriem. Šīm valstīm bija vairākas kopējas raksturojošas iezīmes, kas radīja krīzi: pārmērīgs tekošā konta deficīts, liels ārējais parāds, milzīgs kredītu izaugsmes temps, turklāt bieži vien ārvalstu valūtās, straujš nekustamā īpašuma cenu kāpums un pieaugoša inflācija.
Protams, krīze visas Centrālās un Austrumeiropas valstis neskāra vienlīdz smagi. Čehija, Polija, Slovākija un Slovēnija globālās ekonomikas satricinājumu laiku pārdzīvoja samērā mierīgi. Krīze vissmagāk skāra tieši tās valstis, kurās ekonomiskā buma gados bija izveidojusies vislielākā makroekonomiskā un fiskālā nesabalansētība.
Latvijas straujā ekonomiskā izaugsme pirmajos gados pēc pievienošanās Eiropas Savienībai gāja roku rokā ar makroekonomiskās un fiskālās nesabalansētības veidošanos. Protams, Latvija nebija vienīgā valsts, kurā veidojās šīs nesabalansētības. Tomēr Latvija kā maza, atvērta ekonomika ar nopietnām nesabalansētības problēmām bija starp pirmajām, kura cieta 2008.-2010.gada globālās ekonomiskās un finanšu krīzes laikā.
Latviju ar "Lehman Brothers" krahu saistītā globālo finanšu plūsmu pārtrūkšana skāra gandrīz uzreiz. Vienā mirklī tika zaudēta pieeja finansējumam no ārpuses, kas kļuva par katalizatoru sekojošajai smagajai finanšu un ekonomiskajai krīzei. Tomēr cēloņi tam, kāpēc globālā finanšu un ekonomiskā krīze tik smagi skāra Latviju, meklējami vairākos savstarpēji papildinošos apstākļos.
Pie tādiem var minēt strauju ārējo finanšu plūsmu izsīkumu un Parex bankas krahu, kas Latvijā briestošajai ekonomikas krīzei pievienoja arī finanšu krīzes dimensiju.
Latvijā, īpaši pēc pievienošanās Eiropas Savienībai 2004. gadā, Ziemeļvalstu bankas īstenoja agresīvu kreditēšanas politiku, laika gaitā uzņemoties augstus riskus, ko attaisnoja daudz augstāka peļņas norma nekā tradicionālajos Rietumeiropas tirgos. Laika posmā starp 2004. un 2007. gadu kopīgais kredītu apjoms ekonomikā pieauga četras reizes.
Līdztekus straujam IKP pieaugumam, kāpa inflācija, algu pieaugums ievērojami apsteidza produktivitātes kāpumu, strauji auga tekošā konta deficīts ‒ valsts ekonomika zaudēja konkurētspēju.
Liberāla nodokļu politika nekustamo īpašumu jomā veicināja nekustamā īpašuma burbuļa veidošanos, kas šajos gados nomināli kļuva par vienu no galvenajiem izaugsmes "dzinējspēkiem".
Ekonomisko nesabalansētību vēl vairāk pastiprināja pirmskrīzes nepārdomātā makroekonomiskā un fiskālā politika. Pirms iestāšanās Eiropas Savienībā valdība īstenoja stingru fiskālo politiku, ierobežojot budžeta deficītu, pārskatot ministriju tēriņus un virzoties uz sabalansētu budžetu 2005. gadā. Pēc valdības maiņas 2004. gada martā, "taupības režīms" nākamajām valdībām kļuva par savdabīgu bubuli, kam tika pretstatīta "dāsnuma politika". Par spīti straujam, pat divciparu, IKP pieaugumam, valsts budžetā joprojām saglabājās deficīts. Kaut arī nomināli deficīts bija neliels, valsts budžeta strukturālā bilance, kas ņem vērā ekonomiskā cikla ietekmi, strauji pasliktinājās. Fiskālās disciplīnas apsvērumi tā laika valdībai likās otršķirīgi.
Piedzīvojot t.s. "cieto piezemēšanos" 2008.–2010. gadā Latvijas ekonomika zaudēja aptuveni piektdaļu no sava apjoma un bezdarba līmenis pārsniedza 20%.
Reformu, kas tika veiktas krīzes pārvarēšanai, mērķi bija atjaunot normālu ekonomikas funkcionēšanu, likvidēt fiskālo un makroekonomisko nesabalansētību un atgriezt Latviju starptautiskajos finanšu tirgos. Tādēļ krīzes laikā tika noteiktas sekojošas prioritātes:
1) valsts finanšu stabilitātes nodrošināšana, t.sk. starptautiskā aizdevuma programmas noteikto fiskālās konsolidācijas pasākumu īstenošana;
2) strukturālās reformas valsts konkurētspējas paaugstināšanai un uzņēmējdarbības vides uzlabošanai;
3) ekonomikas stimulēšanas pasākumi, t.sk. efektīvi izmantojot ES fondu līdzekļus;
4) papildu sociālās drošības tīkla izveide krīzes sociālo seku pārvarēšanai.
Lielākā daļa fiskālās konsolidācijas pasākumu tika īstenota jau krīzes sākuma posmā, jo īpaši 2009. gadā. Protams, tie bija ļoti smagi pasākumi. Tomēr tie palīdzēja ātri atgūt finanšu tirgu uzticību un atgriezties pie izaugsmes. Jau 2010. gada otrajā pusē Latvijas ekonomika atgriezās pie izaugsmes gada griezumā. Būtiska krīzes mācība ir, ka finansiālā stabilitāte ir ekonomiskās izaugsmes priekšnoteikums. Ja nav finansiālās stabilitātes, valstij ir problēmas ar piekļuvi finanšu tirgiem, un attiecīgi, budžeta finansēšanu, kapitāls pamet valsti, bankas neaizdod līdzekļus tautsaimniecībai, uzņēmumi neinvestē, patērētāji netērē un ekonomiskā krīze turpina padziļināties.
Varam salīdzināt šo pieredzi ar citām krīzes skartām valstīm, piemēram Grieķiju, kura centās atlikt fiskālo konsolidāciju, argumentējot, ka tā vēl vairāk bremzēs ekonomiku. Šāda pieeja tomēr nebija efektīva ― tā neļāva atjaunot finanšu stabilitāti, paildzināja recesiju un tikai saasināja problēmas. Mācība ir nepārprotama ― finansiālās stabilitātes atgūšana palīdzēja atjaunot ekonomikas izaugsmi.
Lai uzlabotu valsts pārvaldes efektivitāti un atjaunotu tautsaimniecības konkurētspēju, krīzes laikā tika īstenota veselu virkne strukturālo reformu. Bieži tiek jautāts, kas tas īsti ir strukturālās reformas? Nav vienas definīcijas, taču būtībā tās ir reformas, kas veicina konkurētspēju un ekonomisko izaugsmi, kā arī uzlabo valsts sniegto pakalpojumu kvalitāti, vienlaikus ilgtermiņā samazinot ar šo pakalpojumu sniegšanu saistītos budžeta izdevumus. Taču strukturālajām reformām var būt arī ļoti nozīmīga īstermiņa ietekme uz attīstību starptautisko tirgu uzticēšanās ziņā.
Iezīmēšu dažas no būtiskākajām strukturālajām reformām. Publiskajā sektorā pie redzamākajām strukturālajām reformām pieskaitāmas reformas veselības aprūpē un izglītības sistēmā. Saskaņā ar jau iepriekš izstrādāto, bet tā arī neieviesto veselības sektora masterplānu tika optimizēts slimnīcu tīkls. Vienlaikus, lai uzlabotu valsts iedzīvotāju piekļuvi moderniem veselības aprūpes pakalpojumiem, tika izveidots dienas stacionāru tīkls un vienots neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests. 
Izglītības jomā Latvijai bija raksturīga ļoti zema skolēnu/skolotāju skaita attiecība. Lai veicinātu pašvaldību efektīvu rīcību, plānojot skolu tīklu, tika ieviests princips "nauda seko skolēnam". Šāds solis palīdzēja optimizēt skolu tīklu, vienlaikus palielinot skolēnu/skolotāju skaita proporciju. Vienlaikus pašvaldībām tika sniegts atbalsts skolēnu autobusu iegādei, lai nodrošinātu skolēnu ērtu nokļūšanu uz skolām. Paralēli tika īstenotas reformas profesionālajā izglītībā, uzlabojot tās pievilcību un tuvinot profesionālo skolu programmas reālajām tautsaimniecības vajadzībām.
Attiecībā uz tautsaimniecību tika veikta virkne pasākumu birokrātijas mazināšanai un uzņēmējdarbības vides uzlabošanai. Tika īstenoti pasākumi, kas vērsti uz administratīvā sloga samazināšanu komersantiem, jo īpaši attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem ‒ tika vienkāršoti nodokļu administrēšanas, nekustamā īpašuma reģistrēšanas u.c. procesi. Krīzes laikā īpaši saasinājās problēmas maksātnespējas jomā. Lai uzlabotu uzņēmumu un fizisku personu maksātnespējas procesus, tika sagatavoti grozījumi Maksātnespējas likumā.
Vēl viena nozīmīga reforma, kas balstījās krīzes mācībās, bija Fiskālās disciplīnas likuma pieņemšana. Tā mērķis bija nepieļaut atkārtotu fiskālās nelīdzsvarotības veidošanos nākotnē.
Būtiska nozīme šajā sarežģītajā periodā bija sociālajam dialogam un dialogam ar nevalstisko sektoru. Lai kopīgi lemtu par krīzes pārvarēšanas pasākumiem, tika izveidota Reformu vadības grupa, kurā bez valdības piedalījās LDDK, LBAS, LPS un LTRK vadība. Krīzes gados grupai bija būtiska loma, izvērtējot iespējamos krīzes pārvarēšanas pasākumus un sabalansējot dažādu pušu intereses. Kaut arī grupas darbā ne vienmēr valdīja vienprātība, tomēr būtiski, ka krīzes risinājumi tika meklēti un bieži arī atrasti pie saruna galda. Sociālo un sadarbības partneru pragmatiskajam un konstruktīvajam darbam šajā grupā bija būtiska nozīme krīzes pārvarēšanā.
Ekonomiskā krīze vissmagāk skāra neaizsargātākās sociālās grupas, strauji pieauga bezdarbs un trūcīgo personu skaits. Krīzes sociālo seku pārvarēšanai tika izveidots papildu sociālās drošības tīkls. Tas ietvēra virkni pasākumu, tostarp bezdarbnieku pabalstu izmaksas pagarinājumu, garantētā minimālā ienākumu līmeņa pabalsta palielinājumu, atvieglotu veselības aprūpes pakalpojumu un medikamentu pieejamību maznodrošinātajām personām u. c. Iespējams, nozīmīgākais pasākums bija plaša algota pagaidu darba programma, kurā iesaistījās krietni vairāk nekā simts tūkstoši iedzīvotāju.
Krīzes pārvarēšanā liela loma bija ES fondiem. Tie bija reālākais pieejamais instruments ekonomikas stimulēšanai. Tādēļ jau 2009. gadā ES fondu apguves apjoms tika palielināts trīs reizes, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. ES fondu finansējums tika koncentrēts uz eksportspējīgām nozarēm un tautsaimniecībai būtiskiem infrastruktūras projektiem. Eksportējošo uzņēmumu atbalstam tika izveidota eksporta kredītu garantiju sistēma, kā arī atbalstītas ārējā mārketinga aktivitātes. Ar ES fondu atbalstu tika vairākkārt palielināta mājokļu siltināšanas programma, tas stimulēja ekonomiku īstermiņā un ļāva ietaupīt līdzekļus ilgtermiņā. Ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu tika izveidotas programmas krīzes sociālo seku pārvarēšanai, piemēram, lielākus līdzekļus novirzot bezdarba problēmu risināšanai.
Viens no būtiskākajiem problēmjautājumiem, jo īpaši krīzes sākumā, bija saistīts ar lata stabilitāti. Eksperti daudzviet pasaulē uzskatīja, ka jautājums bija nevis „vai”, bet gan „kad” Latvijai būtu jādevalvē lats. Pret latu notika spekulatīvi uzbrukumi. Bija arī spēcīgs spiediens no vairākām pusēm, tostarp Starptautiskā Valūtas fonda. Tomēr Eiropas partneri atbalstīja Latvijas apņemšanos nodrošināt lata stabilitāti. Tik mazai un atvērtai valstij kā Latvija ieguvumi no devalvācijas nebūtu lieli kaut vai tāpēc, ka konkurētspējas ieguvumus strauji noēstu inflācija. Turklāt devalvācija neatrisinātu Latvijas tautsaimniecībā pastāvošās strukturālās problēmas. Tādēļ tika izlemts nodrošināt lata stabilitāti un īstenot nepieciešamās strukturālās reformas.
Pievienošanās eirozonai, kā mērķi nosakot 2014. gadu, kļuva par krīzes pārvarēšanas stratēģijas vadmotīvu. Jebkurā gadījumā, aizdevuma programmas nospraustie mērķi lielā mērā atbilda arī Māstrihtas kritēriju prasībām. No tā gūstamā mācība: neatkarīgi no tā, ir krīze vai nav, lai valsts virzītos uz priekšu, ir jānosaka skaidri un ambiciozi mērķi un jāstrādā, lai tos sasniegtu.
Atgriežoties pie plašāka Eiropas konteksta. Jau pieminēju krīzi Austrumeiropā, kur Ungārija, Rumānija un Latvija bija spiestas lūgt aizdevumus no SVF un Eiropas Savienības. Bulgārija, Igaunija un Lietuva spēja pārvarēt krīzi bez ārējas palīdzības, tikai ar stingru pretkrīzes politiku. Savukārt Čehija, Polija, Slovākija un Slovēnija nepiedzīvoja būtisku tautsaimniecības pārkaršanu, jo to ekonomikas politika bija piesardzīgāka un konservatīvāka. Turklāt Slovēnija un Slovākija pievienojās eirozonai attiecīgi 2007. un 2009. gadā.
2010. gadā sākās eirozonas krīze. Sākumā Grieķija, vēlāk arī Īrija, Portugāle un Kipra bija spiestas lūgt aizdevumus no SVF un Eiropas Savienības. Šīm valstīm bija raksturīgs augsts valsts parāda līmenis un problēmas ar budžeta finansēšanu. Īrijas un Kipras gadījumā bija arī izteiktas problēmas banku sektorā. Sarežģīta situācija bija arī Itālijā un Spānijā.
Lai arī krīze dažādās valstīs tika pārvarēta dažādos veidos, galvenie tās pārvarēšanas instrumenti visās valstīs bija fiskālās konsolidācijas un strukturālo reformu kombinācija. Daudzos gadījumos tika veikta arī nopietna banku sektora restrukturizācija.
Krīze izgaismoja problēmas ne tikai atsevišķās valstīs, bet arī ES ekonomiskajā pārvaldībā, kā arī ES, bet it īpaši Eirozonas valstu ekonomiku ciešo savstarpējo atkarību.  Kļuva skaidrs, ka ir nepieciešams nopietni pārskatīt ES ekonomiskās pārvaldības sistēmu.
Vispirms, balstoties uz krīzes pieredzi kļuva acīmredzams, ka ES un jo īpaši Eirozonai ir nepieciešams ieviest ārkārtas atbalsta mehānismu, lai palīdzētu valstīm, kuras sastopas ar nopietnām ekonomiskām problēmām. Krīzes pārvarēšanai Centrālās un Austrumeiropas valstīm, kā arī Grieķijai tika sagatavoti īpaši (ad hoc) risinājumi. Vēlāk tika radīts pagaidu Eiropas Finanšu stabilitātes instruments, kas nodrošināja palīdzību Īrijai, Portugālei un Grieķijai. Visbeidzot 2012. gadā tika izveidots pastāvīgs Eiropas Stabilitātes mehānisms (ESM) ar mērķi nodrošināt finanšu palīdzību grūtībās nonākušām Eirozonas valstīm.
Otrkārt, bija nepieciešams novērst atkārtotu fiskālās un ekonomiskās nesabalansētības veidošanos pēc krīzes. Tika stiprināta ES fiskālās un makroekonomiskās pārvaldības sistēma, lai panāktu, ka valstu īstenotā politika nodrošina ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi un finanšu stabilitāti.
Attiecīgi, tika pārskatīta ES fiskālās un makroekonomiskās pārvaldības sistēmas normatīvā bāze. Tika pieņemti vairāki normatīvo aktu kopumi ar mērķi stiprināt Stabilitātes un izaugsmes paktu, kas pazīstami ar nosaukumu „Sešpaka” (2011) un „Divpaka” (2013), kā arī Līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā, kurš ietver fiskālās disciplīnas līgumu (2012). Šo līgumu ir parakstījušas gandrīz visas ES dalībvalstis, izņemot Apvienoto Karalisti, Čehiju un Horvātiju.
„Sešpaka” pastiprināja prasības Stabilitātes un izaugsmes pakta ievērošanai, kā arī ieviesa jaunu uzraudzības instrumentu ― makroekonomiskās nesabalansētības novēršanas procedūru. „Divpaka” noteica, ka Eirozonas dalībvalstīm ik gadu līdz oktobra vidum ir jāprezentē savi nākamā gada budžeta projekti. Tas nodrošina valstu fiskālās politikas savlaicīgu apspriešanu un iespēju veikt korekcijas atbilstoši Eiropas Komisijas atzinumiem vēl pirms budžetu pieņemšanas.
Iepriekšējais ES fiskālās uzraudzības mehānisms bija vērsts galvenokārt uz rupju politikas kļūdu labošanu. Jaunā pieeja noteica sistemātiskāku uzraudzību un preventīvāku pieeju fiskālajai politikai un makroekonomiskajai nestabilitātei. Fiskālās politikas jomā mērķis ir nodrošināt sabalansētu budžetu ekonomiskā cikla ietvaros. Lai to sasniegtu, katrai ES dalībvalstij ir strukturālā izteiksmē, t.i. ņemot vērā ekonomikas cikla ietekmi, noteikts vidēja termiņa budžeta bilances mērķis.
Lai šos noteikumus īstenotu, tika ieviests Eiropas semestris ― ikgadējs ES dalībvalstu fiskālās un makroekonomiskās politikas koordinācijas un uzraudzības cikls. Šī integrētā sistēma nosaka ES dalībvalstīm kopīgas ekonomiskās prioritātes, skaidrākus noteikumus un stingrāku uzraudzību. Problēmu gadījumā jaunā sistēma nodrošina iespēju savlaicīgi reaģēt.
2015. gadā Eiropas semestra tika procedūra tika pārskatīta, atvēlot vairāk laika dialogam un sniedzot plašākas iesaistīšanās iespējas dalībvalstīm un Eiropas Parlamentam, kā arī sociālajiem partneriem un citām ieinteresētajām pusēm.
Nozīmīgs faktors, kas krīzes laikā mazināja finanšu tirgu uzticēšanos Eirozonas valstīm, bija fakts, ka Eiropas Centrālā banka nepildīja klasiska pēdējās instances aizdevēja funkcijas. Tas lielā mērā tika atrisināts, 2012. gadā ieviešot tiešos monetāros darījumus (outright monetary transactions). Tā bija Eiropas Centrālās bankas apņemšanās vajadzības gadījumā iegādāties Eirozonas valstu vērtspapīrus otrreizējos tirgos neierobežotā daudzumā. Kad Eiropas Centrālās bankas prezidents Mario Dragi teica savu slaveno „par katru cenu” (whatever it takes), viņš runāja tieši par šo apņemšanos. Lai arī tiešie monetārie darījumi līdz šim nav praksē izmantoti, pats to pastāvēšanas fakts strauji samazināja finansiālo nestabilitāti.
Pēdējā krīze sākās kā finanšu krīze. Tādēļ tika pārskatīta finanšu nozari reglamentējošā un uzraudzības sistēma. Eiropas Savienībā tika izveidots vienots noteikumu kopums visiem finanšu tirgus dalībniekiem. Tas pastiprināja uzraudzības prasības bankām, nosakot augstākas kapitāla un likviditātes prasības, uzlabotu noguldītāju aizsardzību un grūtībās nonākušu banku pārvaldīšanas kārtību. Eirozonā darbojas Banku savienība. Eiropas Centrālās bankas vienotais uzraudzības mehānisms pilda centrālā banku uzrauga funkcijas un vienotā noregulējuma padome nepieciešamības gadījumā pārvalda grūtībās nonākušu banku noregulējumu. Valsts budžeta apmaksātu glābšanas pasākumu (bail-out) princips tika aizstāts ar iekšējās rekapitalizācijas (bail-in) principu ― par bankas kļūdām pirmie maksā nevis nodokļu maksātāji, bet gan bankas akcionāri un kreditori.
Ieviesto reformu stabilizējošā ietekme jau ir pārbaudīta praksē. Mēs to redzējām 2015. gada Grieķijas krīzes laikā, kas pati par sevi bija ļoti nopietna, daudzi eksperti pat prognozēja Grieķijas izstāšanos no Eirozonas jeb Grexit. Tomēr pārējās Eirozonas valstis neizjuta nopietnu ietekmi uz savām ekonomikām. Eirozonas stabilitāte kopumā netika apšaubīta. Tā bija būtiska atšķirība no 2010.–2011. gada Eirozonas krīzes, kad bija vērojams domino efekts ― problēmas vienā valstī radīja problēmas citviet ― un tā uz priekšu. Tādējādi var redzēt, ka pēc krīzes ieviestās izmaiņas ir padarījušas Ekonomisko un monetāro savienību noturīgāku.
Tomēr bija nepieciešama vēl dziļāka sistēmas pārveidošana. Ekonomiskās un monetārās savienības padziļināšanai ir būtiska nozīme ekonomikas noturīguma stiprināšanā un konverģences procesa atsākšanā Eirozonā. Šīs diskusijas aizsākumi ir meklējami 2012. gadā, kad tika publiskots Četru prezidentu ziņojums „Ceļā uz patiesu ekonomisko un monetāro savienību” un Eiropas Komisijas „Plāns padziļinātas un patiesas ekonomiskas un monetāras savienības izveidei”.
2014. gada oktobrī notikušajā Eiro samitā tika uzsvērts fakts, ka „ekonomisko politiku ciešākai koordinācijai ir liela nozīme Ekonomiskās un monetārās savienības sekmīgas funkcionēšanas nodrošināšanā. Tajā bija izteikts aicinājums „attīstīt konkrētus mehānismus stingrākai ekonomisko politiku koordinācijai, konverģencei un solidaritātei” un „sagatavot nākamos soļus, kas veicami labākas ekonomiskās pārvaldības virzienā Eirozonā".
2015. gada piecu prezidentu ziņojums „Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšana” noteica turpmāko virzību. Dažas piecu prezidentu ziņojumā ietvertās idejas jau ir īstenotas ― ir pārstrādāta Eiropas Semestra procedūra, radīta neatkarīga Eiropas Fiskālā padome, kā arī pieņemta Rekomendācija dalībvalstīm par produktivitātes padomju izveidi.
2017. gada maijā EK nāca klajā ar Pārdomu dokumentu par Ekonomikas un monetārās savienības padziļināšanu, iezīmējot darba virzienus līdz 2025. gadam.  2017. gada decembrī EK prezentēja jau konkrētu pasākumu paketi.
EMS padziļināšana tiek balstīta uz šādiem principiem:
1. EMS padziļināšana ir nevis pašmērķis, bet gan līdzeklis ekonomiskās izaugsmes un labklājības nodrošināšanai,
2. risku dalīšanai starp dalībvalstīm un risku samazināšanai ir jāiet roku rokā,
3. ir jāsaglabā Eiropas Savienības vienotība, esot atvērtiem valstīm ārpus eirozonas,
4. ir jāstiprina demokrātiskā pārskatatbildība.
Pamatojoties uz to, EK prezentēja šādus darba virzienus:
1. atbalstīt strukturālās reformas dalībvalstīs, tām strādājot pie noturīgākas tautsaimniecības izveides,
2. stiprināt ES līmeņa krīžu pārvarēšanas mehānismus,
3. atbalstīt konverģences procesu starp dalībvalstīm.
Labākais veids, kā sagatavoties nākotnes ekonomiskajiem satricinājumiem, ir veidot noturīgu tautsaimniecību. Tam ir nepieciešamas mērķtiecīgas strukturālās reformas un daudzas valstis jau ir paveikušas iespaidīgu darbu.
EK nāca klajā ar vairākiem priekšlikumiem par to, kā labāk atbalstīt šādas reformas.
Pirmkārt, tiek ierosināts izveidot reformu īstenošanas instrumentu. Tas būtu balstīts uz daudzgadējām reformu saistībām, par kurām dalībvalstu valdības un Eiropas Komisija savstarpēji vienotos, nosakot skaidrus atskaites punktus. Tas būtu pieprasījumā balstīts mehānisms Eiropas semestra ietvaros, bet dalībvalstis ar pārmērīgu ekonomisko nesabalansētību būtu jo īpaši aicinātas uzņemties šādas reformu saistībām.
Šī pieeja tiktu testēta vēl pirms 2020. gada, piedāvājot dalībvalstīm iespēju izmantot līdzekļus no Eiropas struktūrfondu un Investīciju fonda izpildes rezerves. Tādēļ EK ierosināja grozījumus Kopīgo noteikumu regulā, kas ļautu izmantot šos fondus arī saskaņoto strukturālo reformu atbalstam.
Otrkārt, lai stiprinātu jaunizveidotā Strukturālo reformu atbalsta dienesta darbu, tiek ierosināts palielināt Strukturālo reformu atbalsta programmas budžetu. Dalībvalstu pieprasījums pēc tehniskā atbalsta strukturālo reformu izstrādei un īstenošanai ir liels - ES 2018. gada budžets spēj apmierināt tikai piekto daļu no iesniegtajiem vairāk kā 20 dalībvalstu pieprasījumiem, tādēļ ir iemesls palielināt šo atbalstu.
Treškārt, EK piedāvā atbalstu valstīm, kas virzās uz eiro ieviešanu. Tas veicinās konverģences procesu un palīdzēs nodrošināt to, ka valstis ir tehniski gatavas pievienoties Eirozonai. Īstermiņā to ir plānots īstenot Strukturālo reformu atbalsta programmas ietvaros. Pēc 2020. gada tiek piedāvāts izveidot speciālu konverģences instrumentu.
Nostiprināt ekonomikas noturību ir svarīgi, tomēr nav iespējams pilnīgi izslēgt lielu ekonomisko satricinājumu varbūtību. Spēcīgam krīzes pārvarēšanas instrumentu arsenālam ir būtiska nozīme krīzes ierobežošanā un negatīvo ilgtermiņa ekonomisko seku novēršanā.
Lai sagatavotos iespējamām krīzēm nākotnē, Eiropas Komisija ir nākusi klajā ar virkni iniciatīvu.
Pirmkārt,  izveidot Eirozonas fiskālās stabilizēšanas funkciju. Lai stātos pretī lieliem asimetriskiem ekonomiskiem šokiem, stabilizēšanas funkcija nodrošinātu investīciju atbalstu. Laikā, kad ir spriedze valsts budžetā, investīcijas bieži vien tiek samazinātas pirmās, tādējādi ierobežojot valsts ekonomiskās attīstības potenciālu un sarežģījot turpmāko ekonomikas atlabšanu. Eiropas Investīciju aizsardzības shēma ļautu saglabāt valsts investīciju līmeni. Atbalsta formas būtu aizdevumi uz izdevīgiem nosacījumiem un potenciāli ierobežotas dotācijas.
Šī gada maijā EK nāks klajā jau ar konkrētiem normatīvo aktu priekšlikumiem šajās jomās.
Papildu elements makroekonomiskās stabilizēšanas nodrošināšanai varētu būt ES fondu līdzfinansējuma vai priekšfinansējuma pagaidu palielinājums. Tas ļautu krīzes skartajām dalībvalstīm saglabāt ES līdzfinansēto investīciju līmeni, neraugoties uz ierobežotiem valsts budžeta līdzekļiem. Šādā veidā ES fondu apgūšanu varētu padarīt pretcikliskāku.
Otrkārt, EK ierosina izmantot ESM pozitīvo pieredzi. Finansiāli atbalstot grūtībās nonākušas Eirozonas dalībvalstis, ESM tām sniedz reformām un ekonomikas atlabšanai nepieciešamo fiskālo telpu. ESM pārveidošana par Eiropas Monetāro fondu, paplašinot tā funkcijas, palīdzēs pārvarēt nākotnes krīzes efektīvāk un demokrātiski pārredzamāk.
Eiropas Monetārais fonds nodrošinātu arī atbalsta mehānismu Vienotajam noregulējuma fondam. Tas stiprinātu uzticību banku sistēmai, faktiski samazinot noregulējuma fonda izmantošanas varbūtību. Vidējā termiņā atbalsta mehānisms būtu fiskāli neitrāls, jo visi Vienotā noregulējuma fonda izmaksātie līdzekļi tiktu atgūti no banku sektora.
Banku savienības izveides pabeigšana un Kapitāla tirgu savienības izveidošana palielinātu privāto risku dalīšanu, un, jo lielāka ir privātā risku dalīšana, jo mazāk būs nepieciešama publiskā sektora risku dalīšana dalībvalstu starpā.
Banku savienības izveides pabeigšana praktiski nozīmē:
1) EK 2016. gada novembra Banku pakotnes priekšlikumu apstiprināšanu ar mērķi mazināt riskus banku sektorā un ieviest starptautiskās vienošanās banku regulējuma un uzraudzības jomā,
2) vienošanos par Banku savienības trešo pīlāru ― Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēmu
3) un atbalsta mehānisma ieviešanu Vienotajam noregulējumu fondam.
EMS padziļināšanas mērķis ir stiprināt demokrātisko pārskatatbildību, stiprinot Eiropas Parlamenta un nacionālo parlamentu lomu. Atsevišķas starpvaldību vienošanās, piemēram, Līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību EMS, būtu jāiestrādā Eiropas Savienības tiesiskajā regulējumā.
Visbeidzot, vidēja termiņa perspektīvā, EK izvirzīja apspriešanai arī ideju par Eiropas Ekonomikas un finanšu ministra amatu.
Tomēr jāatgādina, ka Eiropas un monetārās savienības arhitektūras stiprināšana neaizstāj nepieciešamību pēc atbildīgas politikas valstu līmenī. Svarīgākie ilgtspējīgu ekonomiku nosakošie faktori ir uz stabilitāti vērsta fiskālā un makroekonomiskā politika, funkcionējošs preču un darba tirgus, darbaspēks ar atbilstīgām prasmēm, kapitāla pieejamība un atbalstoša uzņēmējdarbības vide.
Lai nodrošinātu ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, Eiropas Savienība ir noteikusi trīs ekonomiskās politikas prioritātes  ― investīcijas, strukturālās reformas un fiskālā atbildība. Pēdējo gadu laikā papildu uzsvars tiek likts uz iekļaujošas izaugsmes nodrošināšanu, mazinot ienākumu nevienlīdzību. Šīs prioritātes ir aktuālas arī Latvijai, un ― pats galvenais ― mēs redzam, ka šis politiku kopums strādā un ir efektīvs.
Dalība Eiropas Savienībā Latvijai ir nodrošinājusi iespēju attīstīties ekonomiski un sociāli, integrēties globālajos procesos un pārvarēt krīzes. Tādā nozīmē Eiropa mums ir sava veida drošības tīkls. Tomēr arī pati Eiropas Savienība un mūsu Eiropas partneri stāv nopietnu izaicinājumu priekšā. Globalizācijas procesi ir nenovēršami. Ja agrāk globalizācijas galvenais virzītājspēks bija preču un kapitāla plūsmas, tad pašreiz tehnoloģiju attīstības rezultātā globalizācija arvien vairāk balstās uz zināšanām.
Ja 20. gadsimta septiņdesmito gadu sākumā tirdzniecība veidoja mazāk nekā 20 procentus no pasaules IKP, patlaban tā veido aptuveni pusi no tā. Un, pat ja tradicionālā preču tirdzniecība kopumā stabilizējas, cita veida apmaiņa, piemēram, datu plūsmas, joprojām ārkārtīgi strauji palielinās. Aplēses liecina, ka ar atbilstīgu regulējumu datu ekonomikas vērtība pieaugs līdz gandrīz 740 miljardiem eiro 2020. gadā, veidojot 4% no ES IKP – vairāk nekā divkāršojot tās pašreizējo apjomu.
Ciešāk savienota pasaule ir radījusi jaunas iespējas. Cilvēki arvien vairāk ceļo, strādā, mācās un dzīvo dažādās valstīs. Valstis var saražot vairāk un lētāk, specializējoties jomās, kas tām padodas vislabāk un izmantojot apjomradītus ietaupījumus. Starptautiskā konkurence, globāla mēroga rīcība klimata pārmaiņu jomā, zinātniskā sadarbība un ideju apmaiņa ir veicinājusi radošumu un paātrinājusi inovāciju. Uzņēmumi, kas spēj ātri apgūt zināšanas un tās izmantot savā biznesā, kļūst arvien konkurētspējīgāki.
Tomēr globalizācijai ir arī ēnas puses. Tās ieguvumi nav vienmērīgi sadalīti cilvēku un reģionu starpā, no kuriem daži ir mazāk pielāgoti pārmaiņām un konkurencei nekā citi. Globalizācijas un tehnoloģisko pārmaiņu kombinācija ir palielinājusi pieprasījumu pēc kvalificēta darbaspēka, bet samazinājusi darbavietu skaitu cilvēkiem ar zemāku kvalifikāciju, jo īpaši ražošanas jomā.
Pastāv arī risks, ka globalizācija caur tehnoloģisko progresu vēl vairāk palielinās nevienlīdzību un sociālo noslāņošanos. Daudzi iedzīvotāji uzskata, ka globalizācija tieši apdraud viņu identitāti un tradīcijas, nelabvēlīgi ietekmējot kultūras daudzveidību un viņu dzīvesveidu.
Izmaiņas, kas saistītas ar globalizāciju, atsevišķās valstīs var veicināt tendences uz izolāciju un norobežošanos no apkārt notiekošā.
Pēc ekonomikas krīzes un globalizācijas pretinieku reakcijas mēs redzam, ka pasaulē jau pastiprinās šādas tendences uz norobežošanos. Tas notiek arī valstīs, kuras tradicionāli ir iestājušās par atvērtu globālu ekonomiku. Protekcionisma tendenču pastiprināšanās iet roku rokā ar populisma vilni, kuru nesen vērojām gan Eiropā, gan citviet pasaulē.
Kā jau minēju, "dots pret dotu" protekcionisms bija modē arī starpkaru periodā, īpaši 30-to gadu Lielās depresijas laikā, un no tā cieta arī Latvijas ekonomika. Mūsu tā laika lielākie tirdzniecības partneri Lielbritānija un Vācija pieprasīja par noteiktu daudzumu pārdotās produkcijas iepirkt atbilstošu daudzumu šo valstu ražojumu. Kopumā pasaules ekonomikai protekcionisms nedeva labumu un bija viens no konfliktus veicinošiem faktoriem.
Runājot par nākotnes perspektīvām, gribētu iezīmēt divus svarīgākos virzienus, kuros būtu jāstrādā ieejot Latvijas otrajā gadu simtā. Latvijas nākotnei nepieciešami pasaules mērogā konkurētspējīga ekonomika un strauji mainīgam darba tirgum pielāgoties spējīgs darbaspēks.
Latviju, tāpat kā pārējo pasauli, nākotnē ietekmēs trīs lielākās mūsdienu transformācijas, kas noteiks turpmāko pasaules attīstību un kuras savā pētījumā min Eiropas Stratēģijas un Politikas Analīzes centrs: ekonomikas un tehnoloģiju revolūcija, izmaiņas sociālajos un demokrātiskajos procesos un ģeopolitiskās pārvērtības.
Ekonomikas un tehnoloģiju revolūcija no vienas puses dod cilvēkam daudz plašākas iespējas darba ražīguma uzlabošanai, sabiedrības labklājības celšanai un katra indivīda attīstībai. No otras puses, tos, kas nespēs vai negribēs pielāgoties, sagaida atstumtības risks. Tas attiecas kā uz indivīdiem, tā uz sabiedrībām kopumā.
Indivīda spēju un iespēju paplašināšanās kopā ar jaunajām komunikācijas iespējām ļaus cilvēkiem kļūt radošākiem, dinamiskākiem un mazāk piesaistītiem vienai darba un dzīves vietai. Arvien lielāks izaicinājums būs esošo sociālo paktu starp pilsoni un valsti atjaunošana. Ar to skaidrojama arī pieaugoša sociālā dialoga nozīme un nepieciešamība pēc reformām sabiedrības pārvaldības institūcijās. Valsts pārvaldes institūcijām jākļūst dinamiskākām, caurskatāmākām un atbildīgākām pilsoņa priekšā.
Visbeidzot ģeopolitiskās pārvērtības saistītas ar to, ka globalizācija iegūst aizvien jaunas izpausmes formas, kuras virza gan valstis, gan nevalstiskās organizācijas. Uz pasaules skatuves parādās arvien jauni spēlētāji un vērojams straujš attīstības ekonomiku lomas pieaugums. Tā rezultātā saasinās globālā konkurence. Ģeopolitiskās un ekonomiskās paradigmas izmaiņas rada jaunus draudus, tādus kā terorisms un nekontrolēta masveida migrācija.
Runājot par Latvijas perspektīvām šādā nākotnes pasaulē, vēsture rāda, ka mums norobežošanās un protekcionisms nav bijis un nebūs izdevīgs. Latvijas ceļš uz labklājību iet caur turpmāku integrāciju globālajā ekonomikā, kā arī darba ražīguma un ekonomikas konkurētspējas kāpināšanu. Tas ir vienīgais iespējamais risinājums mazai un atvērtai ekonomikai. Latvijai aizvien straujāk jāvirzās prom no zemas pievienotās vērtības un lētā darbaspēka jomām. Pirmkārt, tāpēc, ka šajās jomās ir vērojama arvien lielāka konkurence no attīstības valstīm. Otrkārt, tāpēc, ka brīvas darbaspēka kustības apstākļos daudzi iedzīvotāji nav gatavi samierināties ar zemām algām un izvēlas aizbraukt uz citām ES dalībvalstīm ar augstāku atalgojumu. Arvien augoša produktivitāte ir vienīgais ceļš uz konkurētspējīgu valsts ekonomiku un labklājības sabiedrību.
Valsts konkurētspēja nozīmē tās uzņēmumu konkurētspēju, kam nepieciešamas investīcijas uzņēmumu tehnoloģiskajā attīstībā un inovācijās. Uzņēmumiem ir jābūt spējīgiem veikt inovācijas un šeit Latvijai paveras plašs darbalauks. Diemžēl pašlaik uzņēmumu investīcijas pētniecībā un izstrādē ir vienas no zemākajām ES. No otras puses, pozitīvi ir vērtējams fakts, ka pētniecības un inovācijas jomā ir uzsāktas reformas. Zināms progress ir panākts arī pētniecības iestāžu konsolidācijā un privātā sektora inovācijas stimulu stiprināšanā.
Kopumā Latvijas rādītāji inovācijas jomā ir nedaudz uzlabojušies. Eiropas Komisijas publicētajā Latvijas valsts 2017. gada ziņojumā Latvija no valsts grupas “Pieticīgi inovatori”(<50 % no ES vidējā) ir pārvietojusies augšup uz grupu “Mēreni inovatori” (50-90 % no ES vidējā).
Tomēr nākotnē īpaša uzmanība būtu pievēršama privātā sektora, īpaši mazo un vidējo uzņēmumu spējai un vēlmei investēt pētniecībā un attīstība. Lai to panāktu, Latvijas uzņēmumiem būs nepieciešami ievērojami līdzekļi.
Diemžēl EIB 2017. gada pārskats norāda, ka Latvijas komercbankās kredītu noraidījumu skaits, īpaši MVU, joprojām ir salīdzinoši augsts. Šādā situācijā Latvijas kapitāla tirgum ir ievērojams attīstības potenciāls, tas var papildināt banku aizdevumus kā finansējuma avotu uzņēmumiem. Šeit lielu lomu spēlēs arī dažādu riska kapitāla instrumentu attīstība Latvijā.
Vienlaikus, mērķtiecīgi jāstrādā pie darba tirgus attīstības un cilvēkkapitāla stiprināšanas. Šeit svarīga ir gan darba tirgus pieprasījumam atbilstošu prasmju apgūšana profesionālajās skolās un augstskolās, gan mūžizglītības programmu attīstība. Kvalificēta darbaspēka pieejamība uzņēmēju aptaujās aizvien vairāk iezīmējas kā ekonomisko aktivitāti bremzējošs faktors.
Un šeit es gribu pieskarties vēl vienai svarīgai tēmai, un tās ir institūcijas. 2017. gada oktobrī Latvijas Universitātē "Latvijas formula 2050" ietvaros organizētajā forumā par Latvijas attīstības iekšējiem faktoriem profesors Hazans runāja par valsts pārvaldes kvalitātes apburto loku: valsti pametot augsti izglītotiem cilvēkiem pieprasījums pēc labas valsts pārvaldes krīt, pieprasījuma krituma rezultātā krīt arī valsts pārvaldes kvalitāte, kas atkal rada augsti izglītotiem cilvēkiem motivāciju doties projām.
Institūciju kvalitāte ir kritiski svarīga mūsu valsts nākotnei. Tā ir svarīga ne tikai sekmīgai valsts funkciju nodrošināšanai, bet arī kopējās dzīves kvalitātes kontekstā.
Tomēr nenoliedzams ir fakts, ka mūsu ekonomiku ietekmē arī demogrāfiskā situācija. Ierobežota darbaspēka pieejamības apstākļos rodas dabīgs spiediens uz algām; šādā situācijā būtu rūpīgi jāseko algu/darba ražīguma tandēmam, cenšoties turēt līdzsvaru starp šiem faktoriem. Tas, tomēr, var izrādīties sarežģīts uzdevums ņemot vērā jau pastāvošo augsto sociālās nevienlīdzības līmeni Latvijā.
Kā jau minēju, tieši darba ražīgums kāpināšana ir atslēga uz iedzīvotāju kopējo dzīves kvalitāti. Mūsu mērķim nākotnē jābūt spēcīgas vidusšķiras izveidei Latvijā. Amerikāņu politikas zinātnieks un publicists Frensiss Fukujama vidusšķiras tēmu plaši apskata vairākos savos darbos.
Pēc Fukujamas teiktā, no ekonomiskā viedokļa vidusšķira ir tā, kas rada iekšējo pieprasījumu, tādējādi stabilizējot ekonomiku. Savukārt politiski viņa ir tā, kas, skaidri apzinoties savas intereses, ir gatava tās aizstāvēt. Vidusšķira ir tā, kas valdošajai elitei neļauj gulēt uz lauriem, kad ir nobriedusi nepieciešamība pēc reformām.
***
Dāmas un kungi,
Latviešu tautas gudrība saka "Gatavo ragavas vasarā, bet ratus – ziemā". Reaģēt uz krīzi ir tas pats, kas pamosties uz kuģa vētras laikā. Valsts ilgtspēja balstās uz spēju paredzēt nākotnes attīstības tendences, balstoties uz vēstures sniegtajām mācībām un veikt reformas. Veikt reformas savlaicīgi, kad ir nobriedusi nepieciešamība pēc tām, un negaidīt, kad jau plosās vētra.
Ieejot Latvijas valsts otrajā gadu simtā, gribētu atkārtot visiem labi zināmos Raiņa vārdus "Pastāvēs, kas pārvērtīsies".


Paldies par uzmanību!
 




 
      Atpakaļ


https://www.facebook.com
/VDombrovskis/


 

 


Paldies visiem par atbalstu toreiz un tagad! Esmu pateicīgs par to, ka šobrīd Latvija ir man devusi iespēju veidot Eiropu, konkrēti – Eiropas ekonomisko un monetāro savienību, lai neviena krīze nevar izsist mums pamatu zem kājām.


Valdis Dombrovskis