66822

Latvijas mērķim tuvākajā desmitgadē jābūt spēcīgas vidusšķiras izveidei
13.05.2016



Runa "Latvija pēc desmit gadiem" forumā "Latvijas tautsaimniecība. Ko mums māca pagātne un kādu saredzam tās nākotni".
2016.gada 13.maijs, Valmiera
Cienījamie foruma dalībnieki!
Vispirms vēlos pateikties Ekonomistu apvienībai par šī pasākuma organizēšanu, Vidzemes augstskolai par uzņemšanu. Tā ir lieliska iespēja paskatīties nedaudz virs ikdienas problēmu loka, ar ko mēs ikdienā saskaramies, padomāt par valsts tālākās attīstības perspektīvām. Jāsaka, ka arī lēmums organizēt šo pasākumu reģionālajā augstskolā ir zīmīga. Vidzemes augstskola ir Latvijā pirmā reģionālā augstskola, kas tika izveidota, sadarbojoties vairākām pašvaldībām un piesaistot finansējumu no ārvalstu, šajā gadījumā – norvēģu – partneriem.
Pirmkārt, veiksmīgi funkcionējošas augstskolas izveide ārpus Rīgas nozīmē to, ka Latvijas reģionos ir potenciāls, kuru var un kurš tiek izmantots pašu reģionu attīstībai. 

1997.gadā Vidzemes augstskolā studijas sāka 100 studentu, tagad to skaits ir desmitkāršojies un  nupat jau ir pie tūkstoša. Zinot centrtieces tendences Rīgas virzienā, tas skaidri parāda, ka augstskola kalpo kā reģionāla mēroga pievilkšanas centrs un arī vairums studentu pēc studijām Rīgā vai arī ārzemēs pēc tam, atgriežas Vidzemē. 

Un, protams, viena no lielākajām vērtībām, ko cilvēks ir iemācījies radīt, ir zināšanas. Var teikt, ka tieši zināšanas, izglītota un darba tirgū konkurētspējīga jaunā paaudze ir tie faktori, kas nosaka to, kāda būs mūsu valsts nākotnē. Vidzemes augstskola Valmieru padara par jauniešu pilsētu. To jauniešu, kas tieši noteiks, "Kāda Latvija būs pēc 10 gadiem?".

Pievēršoties šīsdienas konferences tēmai, un runājot par mūs attīstības perspektīvām, sākšu ar globālo kontekstu. Eiropas Stratēģijas un Politikas Analīzes centrs ir pētījis iespējamos pasaules attīstības scenārijus un min 3 lielākās mūsdienu transformācijas, kas noteiks turpmāko pasaules attīstību:
- pirmā ir ekonomikas un tehnoloģiju revolūcija. No vienas puses, digitālā ēra sniedz milzīgas iespējas darba ražīguma uzlabošanai, sabiedrības labklājības celšanai un katra indivīda spēju attīstībai. No otras puses, tos, kas nespēs vai negribēs pielāgoties, sagaida atstumtības risks. Un tas attiecas kā uz indivīdiem, tā uz sabiedrībām kopumā.
- otrs ir izmaiņas sociālajos un demokrātiskajos procesos. Indivīda spēju un iespēju paplašināšanās kopā ar jaunajām komunikācijas iespējām ļaus cilvēkiem būt radošākiem, dinamiskākiem un mazāk piesaistītiem vienai darba un dzīves vietai, tā teikt, "uz mūžu". Līdz ar to arvien lielāks izaicinājums būs esošo sociālo paktu starp pilsoni un valsti atjaunošana. Ar to būs skaidrojama arī pieaugoša sociālā dialoga nozīme un nepieciešamība pēc reformām sabiedrības pārvaldības institūcijās, kurām būs jākļūst dinamiskākām, caurskatāmākām, un atbildīgākām pilsoņa priekšā;
- visbeidzot, trešā ir ģeopolitiskās pārvērtības. Globalizācija ar aizvien jaunām izpausmes formām, kuras virza gan valstis, gan nevalstiskās organizācijas. Attīstības ekonomiku lomas straujš pieaugums un spēcīgāka globālā konkurence.

Ir tāds teiciens, ka šodiena ir vakardienas rītdiena. Kāda būs Latvija pēc desmit gadiem, lielā mērā nosaka tas, ko esam sasnieguši jau šodien. Un īstenībā tas nav maz. Mums ir stabila, demokrātiska valsts. Esam pieraduši sevi uzskatīt par vidēja ienākumu līmeņa valsti, bet atbilstoši Pasaules Bankas klasifikācijai Latvija jau ir augsta ienākumu valsts. Esam sasnieguši savus stratēģiskos ģeopolitiskos mērķus. Jau vairāk kā desmit gadus Latvija ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, nostiprinoties Rietumu demokrātiskajā pasaulē. Aizvakar saņēmām ziņu, ka ir atbalstīta Latvijas pievienošanās OECD – prestižajam pasaules attīstīto valstu klubam.

Bieži vien mēs pilnībā nenovērtējam to, ko Latvija ir sasniegusi 25 atjaunotās neatkarības gados. Mēs to varam labāk novērtēt paskatoties uz bijušām PSRS valstīm, kā Moldovu, Ukrainu, Vidusāzijas republikām vai arī pašu Krieviju.

Tomēr šodienas sasniegumi nav risinājums nākotnes izaicinājumiem. Nākotne sākas šodien, un risinājumi nākotnes problēmām ir jāatrod šodien. Esmu jau citējis bijušo Eiropas Komisijas prezidentu Žaku Deloru, salīdzinot Eiropu ar divriteni, kurš vai nu kustas uz priekšu vai krīt. Un arī ar Latviju ir līdzīga situācija – vai nu mēs kustamies uz priekšu vai krītam. Šajā situācijā ir nepieciešams skaidri apzināties, kā visefektīvāk izmantot globalizācijas sniegtās iespējas.

Šodienas diskusijā gribētu iezīmēt, kāda ir Eiropas Savienības loma šajā pārveides procesā. Un Eiropas loma tiešām bijusi milzīga Latvijas attīstībā pēc neatkarības atjaunošanas. Iestāšanās process bija milzīgs stimuls strukturālajām reformām un pārvaldības uzlabošanai Latvijā. Pieejai ES vienotajam tirgus un ES fondu atbalstam ir būtiska loma Latvijas ekonomikas attīstībā. Un arī turpmāk Eiropai būs noteicoša loma Latvijas attīstībā - ne tikai nākamajā desmitgadē, bet arī tālākā nākotnē. 

Tomēr šeit jāpiebilst, ka Eiropa ir atbalstījusi Latviju, bet nekad nav veikusi "mājasdarbus" Latvijas vietā. Tas, kāda Latvija būs pēc desmit gadiem, noteiksim mēs paši. 

Te es gribētu uzdot it kā vienkāršu, un tajā pašā laikā sarežģītu jautājumu par to, kā savstarpēji saistītas Eiropas Savienības prioritātes un katras dalībvalsts individuālā atbildība. It kā elementārs jautājums, un tomēr…

Eiropas ekonomika ir atlabšanas fāzē, tomēr ekonomikai nepietiek dinamikas. Neskatoties uz ļoti stimulējošu monetāro politiku; uz milzīgiem pieejamiem likviditātes apjomiem finanšu tirgos, investīciju apjoms Eiropā nav atgriezies pirmskrīzes līmenī. Pats fakts, ka nauda neplūst reālajā ekonomikā norāda uz strukturālām problēmām un barjerām, kas pastāv un kas kavē investīcijas. 

Te varam atcerēties pēdējo ekonomikas un finanšu krīzi gan Latvijā, gan pasaulē, kas kārtējo reizi pierādīja, ka ekonomikas likumi darbojas nepielūdzami. 

Ņemot vērā šo pieredzi, ir noteiktas Eiropas Savienības ekonomiskās politikas, lai veicinātu izaugsmi un jaunu darba vietu radīšanu – investīciju veicināšana, strukturālās reformas ekonomiku modernizācijai un fiskāli atbildīga politika. 

Šie stratēģiskie virzieni ir cieši savā starpā saistīti un savstarpēji papildinoši. Bieži vien tieši reformas ir priekšnosacījums, lai valstī varētu ieplūst investīcijas. Situācija ar valsts finansēm, savukārt, ir nepārprotams signāls starptautiskajiem investoriem attiecībā uz investīciju drošumu konkrētajā valstī.

Runājot par strukturālajām reformām un fiskālo disciplīnu, tomēr bieži nākas pārliecināt ES dalībvalstis par to nepieciešamību un ieguvumiem no tām. 

Lai to izprastu šajā pasaules čempionāta laikā, atsaukšos uz pazīstamā ekonomista, Nobela prēmijas laureāta, Tomasa Šellinga 1972.gadā publicētu rakstu. Šajā rakstā autors saista tā laika ekonomisko domu, spēļu teoriju un… hokeja aizsargķiveru lietošanu.

Viņš sev uzdeva jautājumu, kā tas iespējams, ka, neskatoties uz bīstamajām traumām un pat nāves gadījumiem Nacionālās hokeja līgas ledus laukumos, lielākā daļa spēlētāju ilgus gadus atteicās vilkt aizsargķiveres? Pieaugušus cilvēkus un profesionāļus it kā nevajadzētu pārliecināt par to, kas ir viņu pašu interesēs.

Un tomēr spēlētāji bija jāpārliecina. Aizsargķiveru lietošana ieviesās ļoti lēni, līdz tā kļuva obligāta tikai 70-to gadu beigās.

Un Šellinga teorija bija, ka ķiveres nēsāšana bija katra spēlētāja individuāla izvēle, bet spēlētāji skatījās viens uz otru. Pastāvēja uzskats, ka ķiveres valkāšanai ir negatīva ietekme uz veiktspēju laukumā. Bija arī psiholoģisks faktors: ķiveres nēsāšana varēja radīt iespaidu, ka neesi "īsts vecis". Un arī paši NHL spēlētāji atzina, ka nevilkt aizsargķiveri ir neprāts, bet viņi paši to nevilka tādēļ, ka pārējie arī to nedarīja.

Un te tiešām ir zināmas paralēles -  Eiropas Komisija cenšas pārliecināt dalībvalstis veikt reformas, samazināt budžeta deficīta un valsts parāda līmeni. Tas nepieciešams, lai padarītu ekonomiku konkurētspējīgāku un izturīgāku pret ārējiem un iekšējiem šokiem. Tomēr ikdienā atgādinot par reformu nepieciešamību, rodas sajūta, ko droši vien kādreiz izjuta gan Šellings, gan NHL ārsti. Tas varētu izklausīties šādi: "Jūs zināt, ka tas ir jūsu pašu interesēs, tad kādēļ mums tas nepārtraukti jāatgādina?"

Pārdomāta makroekonomiskā politika un strukturālās reformas nav vajadzīgas tāpēc, ka to pavēl kāds no augšas, bet to nepieciešamība rodas un pastāv objektīvi. Tas ir sava veida aizsargķivere, kas sargā mūs no kritiena pret ledu. Latvija šādu kritienu jau ir izjutusi pavisam nesenā pagātnē, un cerams, ka no šī kritiena ir kaut ko mācījusies.

Runājot parLatvijas ekonomiskās politikas prioritātēm, tās lielā mērā saskan ar Eiropas prioritātēm. Kā galveno izaicinājumu jāmin ekonomiskās izaugsmes tempu kāpināšanu. Eiropas Komisijas šī gada ziņojumā par Latvijas ekonomiku uzsvērts, ka pie pašreizējiem izaugsmes tempiem – ap 3% gadā – Latvija sasniegs eirozonas vidējo IKP uz vienu iedzīvotāju līmeni neilgi pirms 2050.gada. Tas ir krietni ilgāk, nekā iepriekš vairākās Latvijā izteiktās prognozēs. Lai straujāk tuvotos ES valstu vidējam līmenim, Latvijas izaugsmei no labas jākļūst par izcilu. 

Domāju, ka tas ir paveicams. Starpkaru periodā, laika posmā starp 1920. un 1938. gadu vidējie IKP izaugsmes tempi Latvijā bija 4 - 5% gadā . Šādi izaugsmes tempi 18 gadu laikā ļāva dubultot IKP uz vienu iedzīvotāju un iekļūt 10 turīgāko Eiropas valstu starpā. Šajā laikā Latvija spēja apsteigt gan Igauniju, gan Lietuvu. Pie kam, 1938. gadā Latvijas IKP uz iedzīvotāju bija vairāk nekā divas reizes augstāks, kā Portugālē un Spānijā, un gandrīz divas reizes augstāks kā Polijā. Šādi izaugsmes tempi būtu arī jāņem par orientieri nākamajai desmitgadei.

Atgriežoties tagadnē - arī 2015.gada uzraudzības ziņojumā par Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam, Nacionālā attīstības plāna 2014.–2020. gadam un valdības deklarācijas īstenošanu, tiek prognozēts, ka "ekonomiskā izaugsme varētu paātrināties un sasniegt vidēji 4 % gadā". Un lai to panāktu, ir nepieciešams kāpināt investīciju līmeni Latvijas ekonomikā, modernizēt Latvijas ekonomiku veicot strukturālās reformas un turēties pie atbildīgas makroekonomiskās un fiskālās politikas. 

Runājot par investīcijām jau minēju, ka šobrīd arī visā Eiropā ir izveidojusies sarežģīta situācija. Neskatoties uz milzīgajiem pieejamās likviditātes apjomiem, investīciju apjoms Eiropas Savienībā joprojām ir krietni zem ilgtspējīgā līmeņa - 20-21% no IKP apmērā.

To nosaka dažādi faktori – gan nepilnības Eiropas kapitāla tirgos – sadrumstalotība, riska kapitāla nepietiekamība, banku ļoti piesardzīgā kreditēšanas politika, administratīvās barjeras utt. un līdz ar to investīciju veicināšanai Eiropas līmenī tiek īstenotas vairākas jaunas iniciatīvas. Pirmkārt, Eiropas investīciju plāns jeb tā sauktais Junkera plāns, kas paredz trīs gadu laikā nodrošināt investīcijas vismaz 315 miljardus eiro apmērā. Plāna ietvaros ir izveidots Eiropas stratēģisko investīciju fonds, kur mērķis ir piesaistīt privātos investorus gan lielu infrastruktūras projektu īstenošanā finansēšanai, gan lai finansētu pētījumus un inovācijas. Vienlaikus, Mazo un vidējo uzņēmumu finansēšanas uzlabošanai jūnijā Komisija publiskos jauno Fondu fonda iniciatīvu, kuras mēŗķis ir stimulēt riska kapitāla tirgu un atvieglot finansējuma pieejamību MVU. 

Otrkārt, kapitāla tirgus savienības izveide, lai dažādotu uzņēmumiem pieejamā finansējuma avotus, samazinot atkarību tikai no banku finansējuma. Treškārt, tā sauktie Investīciju plāna 3.pīlāra pasākumi jeb pasākumi šķēršļu investīcijām pārvarēšanai.

Par strukturālajam reformām. Galvenie izaicinājumi ir minēti šī gada Eiropas Komisijas ziņojumā par Latviju. Jautājumi, kuriem ir jāvērš uzmanība ir uzņēmējdarbības vide un investoru aizsardzība, finansējuma pieejamība uzņēmumiem, pētījumi un inovācijas, institūciju veiktspēja, veselības aprūpe un profesionālās un augstākās izglītības sistēmas reformas, tiesu vara, īpaši – maksātnespējas administrēšanas jautājumi, kas minēti arī nesenajā Ārvalstu Investoru Padomes ziņojumā. Līdzīgas problēmu jomas norādītas arī Pasaules Ekonomikas Foruma konkurētspējas indeksā , kur īpaši atzīmēts zemais inovāciju līmenis Latvijā.

Attiecībā uz tiešajām ārvalstu investīcijām, šobrīd Latvijā dominē investīcijas finanšu starpniecībā, nekustamajos īpašumos un tirdzniecībā. Nākotnē investīciju piesaistes politika jāveido tā, lai vairāk tiktu piesaistītas investīcijas, kas vērstas uz Latvijas konkurētspējas stiprināšanu, tai skaitā inovācijām vērstu ražošanu un pakalpojumu sniegšanu, un investīcijas, kas rada darbavietas.

Protams, attiecībā uz ekonomiku, Latvijas gadījumā jāņem vērā ārējā dimensija; Krievijas tuvums tieši ietekmē arī investoru noskaņojumu  Arī šoreiz, līdzīgi kā 1998.gada Krievijas krīzes laikā, Latvijas ekonomika izrādījusi lielu pielāgošanās spēju. Neskatoties uz sankciju un rubļa devalvācijas rezultātā sarukušo eksportu uz Krieviju, mūsu uzņēmumi spējuši īsā laikā pārorientēties un intensificēt darbu jaunos tirgos, tai skaitā ārpus Eiropas Savienības robežām.

Visbeidzot, ēnu ekonomika ir starp faktoriem, kas vistiešāk uzņēmējiem norāda uz to, cik lielā mērā viņi Latvijā var paļauties uz vienlīdzīgiem spēles noteikumiem un godīgu konkurenci. Šeit jāsaka, ka saskaņā ar SSE Rīgā datiem, Latvijā joprojām ir augstākais ēnu ekonomikas līmenis starp Baltijas valstīm. Laika posmā no 2009 līdz 2011. gadam ēnu ekonomika samazinājās no 36,6% līdz 21%, tātad pietiekami straujs kritums, tomēr 2013 un 2014.gadā ēnu ekonomikas īpatsvars atkal ir nedaudz pieaudzis. Jaunākais SSE pētījums, kas tika publiskots vakar, gan parāda, ka pagājušajā gadā ēnu ekonomika atkal samazinājās. Cerams, ka šo pozitīvo tendenci izdosies noturēt. Ja salīdzinām ar Lietuvu un Igauniju, tad 2014.gadā pēc tiem pašiem SSE aprēķiniem, ēnu ekonomikas īpatsvars ir gandrīz 2 reizes zemāks. Lieki piebilst, ka visas trīs Baltijas valstis ārvalstu investoru acīs bieži vien tiek uztvertas  kā alternatīvi investīciju galamērķi.
Runājot par ekonomikas attīstību, protams, jāuzsver ES fondu nozīme. Plānošanas periodā līdz 2020. gadam Latvijai ir pieejami ES fondi un iespēja saņemt līdz 4.4 miljardiem eiro, papildus tam arī lauksaimniecības kopējās politikas maksājumi, kas nonāk pie Latvijas zemniekiem. ES fondi lielā mērā noteiks Latvijas ekonomikas attīstības tempu, taču vienlaikus jāpievērš vērība tam, lai neveidojas substitūcijas efekts, kad Eiropas fondi aizvieto nacionālās investīcijas.

Nenoliedzams ir fakts, ka arī  demogrāfiskā situācija ietekmē Latvijas ekonomikas attīstību. Ierobežota darbaspēka pieejamības apstākļos rodas dabīgs spiediens uz algām un te rūpīgi jāseko, lai darba algu pieaugums būtu sabalansēts ar produktivitātes pieaugumu un Latvija nezaudētu savas konkurētspējas pozīcijas.
Tas skaidri parāda ceļu uz Latvijas labklājību; tas iet caur darba ražīguma un ekonomikas konkurētspējas kāpināšanu; un šeit lielu lomu spēlēs investīcijas uzņēmumu tehnoloģiskajā attīstībā un inovācijās; Vienlaikus, mērķtiecīgi jāstrādā pie darba tirgus attīstības un cilvēkkapitāla stiprināšanas; šeit svarīga būs gan darba tirgum prasmju apgūšana, gan gan mūžizglītības programmu attīstīšana; vienlaikus, lielu lomu spēlēs līdzsvarota, taisnīga un paredzama nodokļu sistēma; reģionu sadarbība un policentriskas attīstības veicināšana būs starp svarīgākajām politikas prioritātēm nākamajiem gadiem.
Protams, ir svarīgi, lai attīstība notiktu visā Latvijā nevis tikai Rīgā vai Pierīgā. Tāpēc reģionu sadarbība un policentriskas attīstības veicināšana būs starp svarīgākajām politikas prioritātēm nākamajiem gadiem.

arī šeit centrā būs izglītības un veselības aprūpes sistēmas; 

Tomēr izaugsmes skaitļi nedrīkst aizsegt galveno – mūsu valsts iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Mūsu mērķim tuvākajā desmitgadē radīt spēcīgu vidusšķiru Latvijā. Amerikāņu politikas zinātnieks un publicists Frensiss Fukujama ir vidusšķiras tēmu plaši aprakstījis vairākos savos darbos . Pēc viņa teiktā, no ekonomiskā viedokļa vidusšķira ir tā, kas rada iekšējo pieprasījumu, tādējādi stabilizējot ekonomiku. Savukārt politiski vidusšķira ir tā, kas, skaidri apzinoties savas intereses, ir gatava tās aizstāvēt. Tā ir tā, kas valdošajai elitei neļauj gulēt uz lauriem, kad ir nobriedusi nepieciešamība pēc reformām. Iespēju vienlīdzība un vidusšķiras veidošanās kā stratēģiskais mērķi minēti arī Latvijas ilgtermiņa attīstības stratēģijā "Latvija 2030".  Manuprāt, daudz no tā, par ko šodien diskutējam, ir sīki un precīzi aprakstīts jau esošajos dokumentos – Latvija 2030 un NAP 2020

Nobeigumā gribu izteikt cerību, ka nākamie desmit gadi Latvijā būs dinamiskas izaugsmes gadi. Mūsu visu kopējais uzdevums šajā kontekstā ir panākt to, ka Latvijas ekonomiskās izaugsmes potenciāls tiek apzināts un efektīvi izmantots Latvijas tautas labā.

Paldies!
 




 
      Atpakaļ


https://www.facebook.com
/VDombrovskis/


 

 


Paldies visiem par atbalstu toreiz un tagad! Esmu pateicīgs par to, ka šobrīd Latvija ir man devusi iespēju veidot Eiropu, konkrēti – Eiropas ekonomisko un monetāro savienību, lai neviena krīze nevar izsist mums pamatu zem kājām.


Valdis Dombrovskis