by Anders Aslund, October 29th, 2009
http://www.piie.com/realtime/?p=1003
The International Monetary Fund (IMF) has had a good year in Eastern Europe. It has been called to help numerous countries and it has acted fast and generously. It has learned several lessons from the East Asia financial crisis of 1997-98, which was very similar. The East European crisis is primarily a current-account crisis, not a systemic or structural crisis. The external payment crisis has resulted in sharp falls in output, which in turn has resulted in temporary but large budget deficits after a long time of more or less balanced budgets and tiny public debt.
Sensibly, the IMF has focused on macroeconomic balances and bank restructuring. It has provided much more financing than before and not only for central bank reserves but also for budget financing. Yet Latvia stands out as a case particularly poorly managed by the IMF. The shortcomings stand out when comparing Latvia with its neighbor Lithuania, which faces a very similar conundrum.
Both countries will have budget deficits this year of about 10 percent of GDP and an anticipated decline in GDP of almost 18 percent. They maintain fixed exchange rates and are cutting public expenditures and wages like crazy, which has resulted in accelerating deflation. The Lithuanian government is cutting public expenditures by 8 percent of GDP this year and plans further cuts of 5 percent of GDP. Latvia’s numbers are similar. They are cutting public wages sharply and prices are currently falling. Also politically, Latvia and Lithuania are similar. They are ruled by center-right coalition governments that may prove unstable. Both have new prime ministers with high moral reputations.
The big difference is that Latvia’s foreign debt in relation to GDP is about twice as large as Lithuania’s. Another distinction is timing. Latvia was hit by the crisis almost half a year before Lithuania. Latvia hit bottom in the first quarter of 2009, while Lithuania’s nadir was reached in the second quarter. Moreover Lithuania’s big GDP fall was a greater surprise than Latvia’s. Financial markets were frozen for both after the Lehman bankruptcy on September 15, 2008, and Latvia needed funds then, so it had little choice but to turn to the IMF, while Lithuania could start large eurobond borrowing in June after the global liquidity freeze had subsided.
After recent personal meetings with both Lithuania’s Prime Minister Andrius Kubilius and Latvia’s Prime Minister Valdis Dombrovskis, I dare say that these are very fine and insightful policymakers. Admittedly, Kubilius is older, more experienced and comfortable, because he was prime minister also in 1998-99 and handled the Russian financial crisis. But both prime ministers have similar views and pursue almost identical policies.
In the international media, however, Dombrovskis is abused as an incompetent lightweight, while few write about Lithuania. The reason is that Latvia obtained an IMF/EU loan package of nearly $10.5 billion in December 2008 (of which the IMF contributed only one-third), while Lithuania borrows on the eurobond market. Lithuania’s yields peaked at 9.5 percent per annum last June, but have now fallen to 6.8 percent per annum.
In fact, the Latvian government record appears much stronger than international media currently suggest. Last June, the Latvian government forecasted that its budget deficit for this year would stay at 9 percent of GDP, while the IMF-incredibly-insisted it would be 15.5 percent of GDP. Dombrovsikis persisted and gained support from the European Union, which decided to issue its second tranche on July 2. Eventually, the IMF yielded and approved its second tranche on July 27. At present, 10 percent of GDP appears the right number, approximately what the Latvian government claimed and far better than the IMF assessment.
In October, the IMF and the European Union demanded that the Latvian government cut public expenditures by another 1.5 percent of GDP ($350 million) for next year. Initially, Dombrovskis refused because he believed that the IMF GDP forecasts once again were far too pessimistic. However, everybody came down like a ton of bricks on him and he had to give in.
In particular, European voices demanded that Latvia raise taxes, but that was poor advice. No post-Soviet economy has exited a financial crisis through significant revenue measures. On the contrary, they typically cut public expenditures by 10 percent of GDP or more over two years exactly as Latvia and Lithuania are doing. Because it was forced to do so Latvia has raised its value-added tax, but that move has not resulted in any higher revenues, as tax collection becomes more problematic with higher tax rates.
Latvia’s IMF program has become a topic of international discussion. The country is persistently scolded, primarily by American economists who want to devalue the lat. All the three Baltic countries stubbornly stick to their pegs to the euro, because they see this as the best means of adopting the euro early, while a slough of American economists argue that devaluation is necessary, which is apparently also the view within the IMF. In fact, Lithuania is likely to adopt the euro in 2013 and Latvia in 2014.
The IMF has gotten every number about the Latvian economy widely wrong, and has been forced to change its mission chief three times in half a year. But evidently the rumors reflected in multiple international media about the incompetence of the Latvian government are being spread from the IMF. Poor Dombrovskis is treated like an outlaw, even though he is resolving his country’s crisis and keeping his fragile coalition government together. JPMorgan predicts the Latvian current account deficit of 22.5 percent of GDP in 2006 and 2007 will turn into a surplus of 4.4 percent of GDP this year, and output has been rising sharply since June.
Do you recognize the East Asian crisis in 1997-98? The IMF is on its way to discrediting itself in Latvia, as it did in South Korea, by exaggerating the length of the crisis and pretending that systemic problems are greater than they are. Very soon, South Korea’s economy came roaring back, and the Baltic economies are now recovering in sharp V curves. After all, the Baltic economic systems were among the finest in the world, and they remain so.
No doctor is supposed to slander his or her patients, but that is what the IMF is doing in Latvia, although its overt public voice is missing. My colleague Arvind Subramanian calls the IMF the Euro-American Monetary Fund, but the IMF underperformance in Latvia detracts from its reputation even in Europe.
Not surprisingly, the Lithuanian government is adamant that it will not ask the IMF for help. It prefers to borrow on the market even when the yields are high, not least because of the international publicity about Latvia. Its policies are not questioned, and it largely escapes unjustified international criticism. The IMF and European Union are not pushing the government around but leaving Kubilius fully in charge,
Although the IMF has improved its policies since the East Asian crisis, the IMF program and the related international public discussion are not reinforcing the Latvian government and its austerity policy but undermining it. The IMF is detracting from Dombrovskis’ political authority, when it should strengthen it.








Pirmkārt jau varēja latviski,lai saprot arī latvieši!(varbūt arī krieviski,jo latvijā amerikāņu nav tik daudz…:)))
Otrkārt-arī jums iesaku izlasīt…
Nekā unikāla vai ekstraordināra Argentīnas katastrofā nav. Vienkārši Argentīna kļuva par transnacionālo korporāciju (TNK) un to izveidotā finansiālā ieroča – Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) politikas kārtējo upuri.
SVF nav nekāda starptautiskā labdarības organizācija, kura (kā to mums mēģina iestāstīt paši SVF ierēdņi) steidzas palīgā jebkurai pasaules valstij, kurai radušās finansiālas grūtības vai nepieciešami līdzekļi ekonomikas stabilizēšanai. TNK izveidoja Pasaules Banku (PB) un SVF nevis filantropiskos nolūkos, bet gan tādēļ, lai uzspiestu pasaules valstīm TNK stratēģiju. Pie tam ir jāsaprot, ka pašas TNK par tādām skaitās tikai pēc nosaukuma un darbības sfēras. Visām šīm kompānijām ir skaidra nacionālā piesaiste – visu TNK štāba mītnes ir izvietotas kādā konkrētā valstī un tās maksā šai valstij nodokļus.
Ar tā saucamo antiglobālistu spēkiem ir izdevies noskaidrot, ka vairāk par 90 % TNK patiesībā ir ASV kompānijas, un to darbība padara bagātāku ASV finansu virsotni. Tieši TNK kontrolē SVF un PB darbību, jo lēmumu pieņemšana tur notiek nevis ar balsu vairākumu, bet visu nosaka tie, kas tur ieguldījuši vairāk naudas (tieši ASV baņķieri ir visvairāk ieguldījuši naudu gan SVF, gan PB).
Visa SVF un PB darbība balstās uz puslegālu nolīgumu paketes starp šīm organizācijām un ASV finansu ministriju. Šīs paketes (dēvētas par «Vašingtonas konsensuss»), darbība ir virzīta uz ASV finansu kapitāla ietekmes pastiprināšanu visā pasaulē un pasaules valstu finansiālo uzkrājumu akumulāciju ASV bankās.
.
Tādēļ SVF un PB piešķir valstīm aizņēmumus tikai pie nosacījuma, ja tās apņemas izpildīt uzstādītās politiskās un ekonomiskās prasības.
Piemēram:
- atļaut brīvu kapitāla kustību;
- veikt totālu privatizāciju (pat tajās sfērās, kurās nav neiespējama konkurence – dzelzceļš, u.c.), jo tas privātkapitālam dod iespēju, neuzlabojot pakalpojumu kvalitāti, nepamatoti paaugstināt cenas;
- ieviest augstus kredīta procentus, kas ierobežos rūpniecības attīstību, bet atvieglinās finansiālās spekulācijas;
- samazināt līdz minimumam vai likvidēt visas sociālās programmas (veselības aprūpē, izglītībā, mājokļu politikā, sabiedriskā transporta pakalpojumus, u.c.);
- atteikties no dabas un apkārtējas vides aizsardzības;
- veicināt mākslīgu nacionālas valūtas stabilitāti, piesaistot to ASV dolāram;
- ierobežot reāli apgrozībā esošo naudas masu (tā rezultātā kļūst apgrūtināta darba algu un pabalstu izmaksa, kā arī noved pie skaidras naudas deficīta un nacionālas suverenitātes zaudēšanas);
- samazināt darba algas;
- ierobežot darbaļaužu un arodbiedrību tiesības (tiesības uz streikiem, u.c.);
- veikt nodokļu sistēmas reformas, lai to slogs vairāk gultos uz nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, bet atvieglinātu nodokļu slogu bagātajiem.
SVF darbība izpostīja daudzas valstis, piemēram, Dienvidslāviju. Tā bija pirmā „austrumu bloka” valsts, kura sāka savu ekonomiku pārveidot pēc SVF „receptēm”.
Vēl graujošāka bija SVF darbība Ruandā. Šajā valstī bija ļoti attīstīta lauksaimnieciskā ražošana, kas pilnībā apmierināja valsts iekšējo pieprasījumu pēc pārtikas produktiem. Tomēr pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, laika apstākļu dēļ, bija divi neražas gadi. Valsts, ieķīlājot 1989. gada kafijas ražu, paņēma no SVF milzīgu aizņēmumu. Bet „gluži nejauši” tieši 1989. gadā kafijas cenas pasaules tirgū strauju kritās. SVF jaunu aizdevumu bija ar mieru piešķirt tikai tādā gadījumā, ja:
- valsts atteiksies sevi apgādāt ar pašu audzētiem pārtikas produktiem;
- atteiksies atbalstīt savas fermeru saimniecības (jo tas neatbilstot „tirgus ekonomikas” prasībām);
- devalvēs valsts nacionālo naudas vienību – Ruandas franku.
Tas izsauca strauju inflācijas kāpumu un iedzīvotāju reālo ienākumu krahu. Valstī, tikai pusgada laikā, iekšējos nemieros gāja bojā pusotra miljona cilvēku. Simtiem tūkstošu emigrēja uz ārzemēm. Visa sakrātā nacionālā bagātība tika iznīcināta, visi Ruandas naudas krājumi tika „pārsūknēti” uz rietumu bankām. Valsts ekonomika tika pilnīgi iznīcināta. Pēc SVF pieprasījuma valdība likvidēja pēdējās krājaizdevu sabiedrības (kā „sociālisma paliekas”). Tam sekoja masveidīgs fermeru saimniecību bankrotu vilnis. Masveidā tika izcirsti kafijas koki (tikai 1992. gadā vien – 300 tūkstoši kafijas koku). Zemi pārpirka SVF. Šodienas Ruanda – valsts, kurai nav nekādu perspektīvu. Tā eksistē un savu iespēju robežās strādā tikai tādēļ, lai varētu nomaksāt valsts ārējā parāda procentus.
Ne mazāk iespaidīgas SVF „labdarības” sekas bija Somālijā, kurai bija radušās finansiālas grūtības pēc Somālijas-Etiopijas kara. SVF piešķīra aizdevumu tikai ar noteikumu, ka valsts ievēros „stingru ekonomisko” politiku:
- pa dempinga cenām iepirks labību no ASV;
- devalvēs nacionālo naudas vienību – Somālijas šiliņu.
Tas sagrāva valsts ekonomiku un tradicionālās saites starp lopkopjiem (nomadiem) un zemkopjiem. Strauji auga cenas. Pa dempinga cenām ievestā labība, padarīja savas labības audzēšanu nerentablu. Zemnieki momentā tika izputināti un nespēja iegādāties lopkopju produkciju. Lopkopjiem savi dzīvnieki bija jāizkauj, jo nepietika līdzekļu to uzturēšanai. Valsts ekonomika sabruka.
Līdzīgi tika sagrauta arī Meksika, kura līdz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem skaitījās viena no pašām attīstītākajām Latīņamerikas valstīm. Pie tam Meksika bija klasiska valsts kapitālisma valsts, bet viņa bija ļoti atkarīga no naftas importa. Tādēļ astoņdesmito gadu naftas cenu „nejaušais” un katastrofālais kritums deva valsts ekonomikai smagu triecienu. Meksika paņēma no SVF lielus aizdevumus priekš grandiozām programmām («jauna tehnoloģiska izrāviena veikšanai»), bet nevarēja šos kredītus atdot. Valsts tika pasludināta ar bankrotējušu un SVF pārņēma Meksikas ekonomiku savā kontrolē. Saskaņā ar valstij uzspiesto «Beikera plānu», tika pieprasīts:
- atcelt visus noteikumus, kas aizsargāja valsts iekšējo tirgu un pašmāju ražotājus;
- ieviest brīvu kapitāla kustību (kā rezultātā uz ASV „aizplūda” 45 miljardi dolāru);
- veikt totālu un visu aptverošu privatizāciju.
Var minēt daudzus analoģiskus piemērus par SVF „labdarību” un tās sekām, piemēram, Indonēzijā, Brazīlijā, Peru, Ekvadorā, u.c.
Pēc SVF „receptēm” izveidotais Argentīnas „ekonomiskais brīnums”, faktiski paziņojot defoltu, sabruka. Bija masveidīgi bada cietēju nemieri, grautiņi un atkārtotas valdību maiņas. Bada cietēju nemieri un grautiņi bija jau „šoka terapijas” pirmajā etapā – 1989. gadā (pie tam – pirmo reizi visā neatkarīgās Argentīnas vēsturē). Pēc tam – 1996. gadā bada cietēju nemieri atkārtojās. Ekonomiskā krīze Argentīnā turpinās, valsts ārējais parāds sasniedzis 138 miljardus ASV dolāru, bezdarba līmenis 15-18%.
Jaunums tikai tas, ka bankās tika iesaldēti iedzīvotāju noguldījumi, kā arī nolemts valsts ārējo parādu nomaksāt no pensiju fondiem un pensionāriem pensijas neizmaksāt.
Tā Argentīna kļuva ar vēl vienu SVF upuri.