Kas jādara ES, lai pilsoņi par to atkal sajūsminātos
Par attaisnojumu vājajai līdzdalībai Eiropas Parlamenta vēlēšanās jāsaka, ka cilvēki “vecajā Eiropā” pirms lielās paplašināšanās uz austrumiem 2004. gadā neko nezināja par pašreizējo stāvokli - sākot ar brīvu pārvietošanos un beidzot ar netraucētu ceļošanu. Tiem, kuriem mazāk par 30 gadiem, neienāk prātā, ka visas šīs pašsaprotamās lietas varētu būt saistītas ar Eiropu. Un arī “jaunajiem” vēlēšana s ir samērā vienaldzīgas, kas gan šķiet dīvaini, ja padomā, ka vēl pirms 20 gadiem krievu tanki aizsedza viņiem skatu uz Rietumiem. Tātad līdzdalība EP vēlēšanās tik neaktīva bija tāpēc, ka šie temati cilvēkus neinteresē.
No Eiropas Parlamenta vēlēšanām var gūt piecu veidu mācību:
1.      Nedrīkst par zemu novērtēt to, no kā esam atkarīgi. Spēku samērs Eiropā jau sen ir mainījies. ES Komisija un Parlaments būtiski ietekmē nacionālo likumdošanu. Taču praksē nacionālo valstu politiķiem ir grūtības ar darba dalīšanu. Viņi ikvienu panākumu pasniedz kā personisko centienu rezultātu, bet nebūšanās vaino savienību. Tajā, ka eiropiešiem ir apnikusi nacionālo tiesību deleģēšana Briselei, vainīga ir ne vien to dokumentu samudžinātie formulējumi un nesaprotamība, kam jāpilda sava veida Eiropas konstitūcijas funkcijas.
2.      Eiropa nav arī pietiekami transparenta. Vēlētājus uztrauc tas, ka, no vienas puses, pieaug Eiropas institūciju vara, bet no otras puses, tās joprojām ir nepārskatāmas. Viņi vēlas spēcīgu Eiropas Parlamentu, kas sevi apliecinātu iepretī birokrātijai un ES Komisijai, tātad īstajai Eiropas valdībai. Taču te pieder arī atteikšanās no nacionālām tiesībām. To izdarīt būtu vieglāk, ja EP lēmumu pieņemšana būtu transparentāka un ikviens tos saprastu. Un šim parlamentam ir jāievēl komisāri, kurus var uzskatīt par tādiem kā superministriem. Transparences veicināšana ir arī masu mediju, tomēr galvenokārt Briseles institūciju uzdevums.
3.      EP priekšvēlēšanu cīņai jābūt godīgākai. Jāatzīst, ka Eiropa, pateicoties kopējai ekonomikas politikai un kontinentālajam iekšējam tirgum līdz šim ar krīzi ir tikusi galā labāk nekā spētu katra valsts atsevišķi. Taču Eiropa varētu izrādīt vēl spēcīgāku pretestību, ja vien …
4.      Līdz ar to nonākam pie ceturtās mācības. Lai gan tas nav moderni, Eiropas politiķiem pastāvīgi jāatgādina, kā radās Eiropas Savienība, ka tās dibināšanas mērķis bija kultūras, ekonomikas un politikas ziņa apvienotā Eiropā nepieļaut jaunu pasaules karu. Līdz pēdējai ES paplašināšanai galvenie principi bija kopējās vērtības, brīvā tirdzniecība un ciešas ekonomiskās attiecības mierīgā Eiropā. Tas, kurš nezina, no kurienes nāk, nevar definēt, kurp dodas.
5.      Tāpēc Eiropai jāpadomā par to, vai un kur tā redz savas kultūras un ideālu robežas un tām obligāti nav jābūt arī organizatoriskām un politiskām robežām. Taču pēc katras nākamās paplašināšanas ES politiskā integrācija kļūs vājāka un tā arvien vairāk kļūs par ekonomisku savienību. Tā būs “tēvzemju Eiropa”, par kuru 1962. gadā runāja Šarls de Golls.
Eiropas Savienībai jāizprot arī laikmets. Piemēram, 1955. gadā Eiropā gandrīz nebija musulmaņu. Savienības dibinātājvalstis bija ļoti līdzīgas pēc struktūras un tradīcijām. Tagad tas ir mainījies. Austrumeiropiešiem ir pavisam cita vēsturiskā pieredze. Savukārt musulmaņi Eiropā ir otra lielākā reliģiskā kopiena. Arī šī iemesla dēļ jautājums par Turcijas uzņemšanu ES iegūst pavisam citu skanējumu, nekā pirms 30 gadiem. ES ir arī ieceļotāju savienība.
ES izturēšanos pret etniskajām, reliģiskajām un kultūras minoritātēm var mācīties no ASV. Eiropa, kas visiem cilvēkiem ļautu attīstīties un ienākt ar savu individualitāti, būtu pasaules spogulis un nebūtu garlaicīga.
 Viss raksts pieejams internetā „Tagesspiegel” - 2009.06.14.; Gerd Appenzeller, EUROPA AUF DER COUCH (NOGURUSĪ EIROPA)

Pārsūtīt ziņu