Ministru prezidenta Valda Dombrovska vadītais Ministru kabinets tika apstiprināts ar Saeimas balsojumu 2009.gada 12.martā, apstākļos, kad ekonomiskās krīzes un valsts maksātspējas problēmas bija kļuvušas par realitāti. Lai gan Ministru prezidenta Ivara Godmaņa vadītais Ministru kabinets bija veicis nekavējošas darbības, lai saglabātu Latvijas maksātspēju, un īsā laika periodā bija panāktas vairākas būtiskas vienošanās, kas materializējās konkrētos parakstītos dokumentos (2008.gada 18.decembrī - Nodomu vēstule (LOI) Starptautiskajam Valūtas fondam un 2009.gada 28.janvārī - Saprašanās memorands (MOU) ar Eiropas Komisiju), ar kuriem Latvija uzņēmās nopietnas ilgtermiņa saistības pret starptautiskajiem donoriem, šo saistību īstenošanu kavēja nespēja panākt politisku vienošanos par nepieciešamo rīcību un pasākumu kopumu. Starptautiskā aizdevuma saņemšanai uzņemto saistību izpilde bija jānodrošina ar otro 2009.gada budžeta grozījumu sagatavošanu, kas kļuva par Ivara Godmaņa valdības krišanas iemeslu. Ekonomiskās un politiskās krīzes likumsakarīgs pavadonis bija sabiedrības pieaugoša neuzticība valsts varai. Sabiedrības uzticības atjaunošana bija viens no svarīgākajiem priekšnosacījumiem tam, lai krīzes pārvarēšanas pasākumus un smagos lēmumus varētu pieņemt un īstenot dzīvē. Valsts maksātnespējas novēršanas laika rezerves jau bija izsmeltas, tāpēc turpmākie lēmumi bija jāizstrādā un jāpieņem nekavējoši.
Latvijas tautsaimniecības situācijas raksturojums iepriekšējās valdības krišanas brīdī bija ļoti sarežģīts. Latvijai vairakkārt tika samazināti kredītreitingi un saglabājās augstas procentu likmes (starpbanku naudas tirgus indeksi RIGIBOR 3-12 mēnešu termiņam bija 12.0-13,5% robežās, kas signalizēja par augstu riska pakāpi). Valsts kasei iekšējā tirgū bija mainīgi panākumi valsts parādzīmju pārdošanā, uz ilgāku termiņu par trim mēnešiem neviens nebija gatavs valdībai naudu aizdot. Trīs mēnešu parādzīmju likme bija apmēram
8-10 %. Valsts kases likviditātes problēmas radīja draudus, ka var pietrūkt līdzekļu algu, pensiju un pabalstu izmaksai un valsts publisko pakalpojumu nodrošināšanai.
Valsts ieņēmumu samazināšanās un nepieciešamība ieguldīt ievērojamus līdzekļus finanšu sistēmas stabilizēšanā bija globālās un vietējās ekonomiskās krīzes attīstības simptomi, kam pamatā bija virkne politisku un ekonomisku kļūdu, atliktu un novilcinātu lēmumu. Nepārdomāta valsts makroekonomiskā un fiskālā politika, kas noveda pie ekonomikas pārkaršanas, pretinflācijas pasākumu novēlota un nepilnīga ieviešana, spekulatīvo nekustamo īpašumu darījumu neaplikšana ar nodokli, novēloti pieņemti kreditēšanas ierobežošanas pasākumi bija tie cēloņi, kas noveda pie nesabalansētas ekonomiskās attīstības, palielinot makroekonomiskos riskus un saasinot globālās finanšu krīzes ietekmi.
Šādos apstākļos darbu sāka jaunizveidotā valdība. Valdības izveidošanas brīdī krīzes kopaina jau iezīmējās pilnā mērā - strauji pieaugošs bezdarbs, arvien krītoša uzņēmējdarbības aktivitāte, eksporta konkurētspējas zaudēšana, pazemināts valsts kredītreitings, ierobežotas iespējas aizņemties starptautiskajā finanšu tirgū. Negatīva fiskālā bilance saglabājās visu 2009.gada pirmo pusgadu, kulmināciju sasniedzot 2009.gada jūlijā.
Pēc valdības izveidošanas tās pirmais īstermiņa uzdevums bija valsts maksātnespējas novēršana, izmantojot starptautiskā aizdevuma resursus, veicot dramatisku budžeta konsolidāciju un vienlaikus īstenojot šādos apstākļos iespējamos ekonomikas stimulēšanas pasākumus. Valsts budžeta izdevumu samazināšana prasīja apjomīgas reformas lielākajos izdevumu sektoros - valsts pārvaldes sistēmā, veselības aprūpē, izglītībā, un diemžēl arī sociālajā jomā.
Lai nodrošinātu budžeta deficīta finansēšanu un likviditātes atbalstu banku sektoram, starptautiskie donori (EK, SVF, PB un citas valstis) Latvijai uz vienošanās pamata darījuši pieejamu aizdevumu (”kredītlīniju”) 5,27 miljardu latu apmērā. Ar katru no finanšu atbalsta sniedzējiem tiek noslēgta atsevišķa vienošanās par līdzekļu pieejamību. Visu vienošanos galvenais pamatnosacījums ir valsts budžeta deficīta pakāpeniska samazināšana (10 %, 8,5 %, 6 % un 3 % attiecīgi 2009.-2012.gadā) un Māstrihtas kritēriju izpilde eiro ieviešanai. Tā ietvaros Latvija ir apņēmusies stiprināt fiskālo disciplīnu, nodrošināt risku uzraudzību banku sektorā, veicināt ES struktūrfondu apguvi un veikt uzlabojumus uzņēmējdarbības vidē. Tai pašā laikā starptautiskie aizdevēji uzrauga arī Latvijas apņemšanos paplašināt sociālās drošības tīklu, mazinot krīzes negatīvās sekas nabadzīgākajos iedzīvotāju slāņos.
Ar starptautiskā aizdevuma saņemšanu tika novērsts valsts bankrota risks un sasniegts tobrīd būtiskākais valsts mērķis - novērsta valsts maksātnespēja un bankrots.
Nākamais vidēja termiņa mērķis - valsts konkurētspējas kāpināšana un ekonomiskās darbības atjaunošana - paredzēja veikt gan finanšu sistēmas, gan visas ekonomikas stabilizāciju, uzsākot darbu trīs galvenajās jomās:
- ekonomikas izaugsme;
- sociālās aizsardzības pasākumi;
- valsts pārvaldes efektivitātes uzlabošana.
Jāuzsver, ka ekonomikas atveseļošanos būtiski sekmēja un sekmēs starptautiskās sabiedrības uzticēšanās Latvijas valdības apņēmībai izpildīt starptautiskās saistības, īpaši pret Eiropas Komisiju un valstīm, ar kurām panākta vienošanās par aizdevumu. Uzņemoties Baltijas Ministru padomes vadību 2010.gadā, valdībai ir radusies iespēja un pienākums celt Latvijas un Baltijas valstu konkurētspēju, sadarbojoties plašā nozaru spektrā. Latvijas valdības konstruktīva darbība Eiropas Savienības un NATO ietvaros liecina par stabilitāti pat nopietnu ekonomisku grūtību laikā, un vairo Latvijas kā uzticamas un spējīgas valsts tēlu. Vienlaikus jāatzīmē, ka valdības paveiktie un plānotie darbi tiek skatīti kontekstā ar mērķi pozitīvā gaisotnē pozicionēt Latvijas tēlu un vietu gan Eiropas Savienībā, gan pasaulē kopumā.
2010.gads ir Saeimas vēlēšanu gads, tādēļ valdības darbībai līdz vēlēšanām jābūt īpaši atbildīgai, nepieļaujot populistisku un ekonomiski nepamatotu lēmumu pieņemšanu. Šobrīd, kad iezīmējas pirmās ekonomiskās stabilizācijas tendences, bet ekonomiskā krīze vēl ne tuvu nav pārvarēta, ir svarīgi nemazināt apņēmību, lai turpinātu uzsāktās reformas un nodrošinātu atklātu, intensīvu komunikāciju ar sabiedrību, skaidrojot un pamatojot ikviena nozīmīga valdības lēmuma jēgu un būtību.
Ministru prezidenta ziņojums Saeimā par gada laikā paveikto un prezentācija par svarīgāko: http://www.mk.gov.lv/lv/aktuali/zinas/2010gads/03/100310-mp-01/
Labdien, Ministru prezidenta kungs!
Rakstu Jums jautājumā, kas mani satrauc visu šo laiku, kopš tika saņemts pirmais aizdevums no SVF un citām starptautiskajām organizācijām, un uz kuru neesmu spējis rast atbildi.
Vēlos Jūs lūgt skaidri formulēt no kura brīža un tieši kādā veidā paredzēts sākt atmaksāt aizdevējiem summu, kas ir saņemta kā aizdevums (nevis dāvinājums) un kā tas ietekmēs Latvijas iedzīvotāju labklājību un ekonomisko situāciju no brīža kad summa būs jāsāk atdot līdz brīdim kad tā būs atdota. Un attiecīgi, cik ilgs laika periods valdības prāt būtu nepieciešams līdz šim saņemtā (un iespējams vēl turpmāk paredzētā) aizdevuma summas pilnīgai atmaksāšanai?