Pirms gada, kad piecas Saeimā pārstāvētas partijas uzsāka darbu manis vadītā valdības koalīcijā, mēs visi labi apzinājāmies, ka valsts finanšu situācija ir kritiska un ka tieši no šīs valdības kopīga darba būs atkarīga Latvijas spēja pārvarēt vienu no vissmagākajiem laika posmiem valsts dzīvē.

Mēs labi zinājām, ka šis nebūs politiskās popularitātes gūšanas laiks, jo pieņemamie lēmumi būs smagi un nepopulāri. Toreiz izvēle bija viennozīmīga: valsts maksātnespēja vai atbildīgu un izšķirīgu lēmumu pieņemšana, visai koalīcijai kopīgi apzinoties, ka bez tiem nav iespējama izeja no krīzes. Kaut arī politiskās diskusijas nebija vieglas, līdz šim visos izšķirošajos lēmumos koalīcija ir spējusi vienoties, par ko vēlos pateikties arī Tautas partijas ministriem un politiķiem.

Kas tad ir mainījies šobrīd, kad paveikts smagākais, bet būtiskākie lēmumi vēl priekšā? Bez valsts finanšu stabilizācijas un reputācijas pakāpeniskas atgūšanas starptautiskajos finanšu tirgos, Saeimas vēlēšanu tuvuma iespaidā ir mainījusies politiķu dienas kārtība. Partijas saskata šķietamu izvēli starp vēlmi gūt īstermiņa popularitāti vai palikt atbildīgiem.

Tieši tādēļ es aicinu Tautas partiju pieņemt atbildīgu un konstruktīvu lēmumu par turpmāko darbu koalīcijā, atsakoties no divpusējiem ultimatīviem uzstādījumiem un pieņemot visu pārējo valdības partiju ierosinājumu par turpmāko darbu ar Tautas partijas izstrādātajiem priekšlikumiem. Es piekrītu vienoties par jauniem uzdevumiem valdībai, tomēr, lai nodrošinātu stabilitāti un Saeimas vairākuma atbalstu, šāda vienošanās jāpanāk visām koalīcijas partijām. Kā premjers esmu iesniedzis Tautas partijas priekšlikumus izskatīšanai koalīcijā. Koalīcijas partijas ir piekritušas izvērtēt šos priekšlikumus un atgriezties pie šī jautājuma jau tuvāko nedēļu laikā. 

Tautas partija Latvijas politikā nav jaunpienācējs, Jūsu kontā ir nopietna varas partijas pieredze. Ja pirms gada piekritāt palikt valdībā, apzinoties, ka solidāra atbildība par situāciju valstī būs jāuzņemas arī Jums, tad aicinu Tautas partiju arī šobrīd strādāt kopā līdz pat Saeimas vēlēšanām, kā to apņēmāmies veidojot valdību.

Latvijas iekšpolitikai joprojām ir pievērsta plaša starptautiska uzmanība. Ikvienas pretrunas valdībā nekavējoši atspoguļojas finanšu tirgos un tieši ietekmē mūsu valsts fiskālo stabilitāti. Kaut arī tuvojas vēlēšanas un to iespaidu mēs izjutīsim arvien vairāk, par valsti patiesi atbildīga politika nedrīkst būt tikai egocentriska un ultimatīva. Viena partija nevar kļūt par politiskās stabilitātes garantu valstī, kur varas koalīcijā pārstāvētas piecas partijas. Tādēļ kopīgi uzsāktais darbs ir jāturpina, jo tā ir mūsu kā valdības partiju atbildība pret valsti kopumā un arī katrai pret saviem vēlētājiem. Aicinu Tautas partiju turpināt darbu koalīcijā līdz šīs valdības termiņa beigām!

Valdis Dombrovskis

Ministru prezidents

Pārsūtīt ziņu

Sakarā ar 2010.gada 9.martā publicēto paziņojumu par iepirkuma procedūras „Par neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzekļu ar specializēto aprīkojumu un autovadītāju pakalpojuma nodrošināšanu Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Rīgas reģionālajam centram” rezultātiem, veselības ministrei uzdots nekavējoties iesniegt premjeram abu pašu parakstīto līguma kopiju, AS „Rīgas Sanitārā transporta autobāze” iesniegto piedāvājuma kopiju un citu nepieciešamo informāciju, kas ļautu spriest par pieņemto lēmumu likumību un finanšu pamatotību. B.Rozentālei vienlaikus jāsniedz informācija par konkursa noslēgtās līgumcenas (31 667 793 LVL) novirzes iemesliem no prognozētās līgumcenas (21 600 000 LVL).

Otrajā rezolūcijā, ko parakstījis Ministru prezidents, līdz 16.marta 17.00 veselības ministrei uzdots sniegt pārskatu par nacionālā rehabilitācijas centra „Vaivari” 2009. un 2010.gadā no valsts budžeta apmaksātajiem medicīniskās rehabilitācijas sniegtajiem pakalpojumiem, tos nodalot no pakalpojumiem, kuri ir apmaksāti par saviem vai trešo personu līdzekļiem. No B.Rozentāles arī tiek gaidīta informācija par iecerētajām izmaiņām un pieņemtajiem lēmumiem, lai nacionālā rehabilitācijas centrā „Vaivari” 2010.gadā nodrošinātu pacientu rehabilitēšanas pakalpojumus prioritārajām pacientu grupām, nepieciešamo finansējumu, plānoto pakalpojumu skaitu un tā nodrošinājumu atbilstoši pieprasījumam, t.sk. iespējām pārdalīt valsts budžeta finansējumu par labu neatliekamajiem rehabilitācijas pakalpojumiem.

Pārsūtīt ziņu

Pārsūtīt ziņu

Pārpublicēts no www.la.lv, autors Gatis Šļūka

 Pārpublicēts no www.delfi.lv

Piektdien, 12.03.2010., aprit gads, kopš Saeima apstiprināja Valda Dombrovska (JL) vadīto valdību. Atšķirībā no saviem priekštečiem šajā amatā, Dombrovskis nav nācis klajā ar runas “pērlēm” par “treknajiem gadiem” vai “lidojošajiem zārkiem”, bet viņa teiktais visa gada garumā atspoguļo aktualitātes un prioritātes valdības darbā - lauvas tiesa no tām saistītas ar ekonomiku un finansiālo situāciju. “Delfi” piedāvā atskatīties uz Dombrovska valdības gadu paša premjera citātos.

“Diemžēl jaunā valdība ir mantojusi arī lielu sabiedrības neuzticību pret valsts varu. Tas būtiski apgrūtina valdības rīcības spēju ekonomiskās krīzes apstākļos. Sabiedrības uzticību var atgūt tikai ar smagu un godīgu darbu. Jaunās valdības uzdevums būs pieņemt nepopulārus lēmumus un pārliecināt sabiedrību par to nepieciešamību. Sniegt godīgas atbildes par situāciju valstī, uzņemties atbildību par prognozēm un nodrošināt rezultātus savam darbam.” 12.03.2009., no uzrunas Saeimai pirms apstiprināšanas premjera amatā.

“Esmu optimists, un redzu, ka Latvijas ekonomikai ir iespēja atveseļoties, taču tam nepieciešams gan pilsoniskās sabiedrības un uzņēmēju, gan visu iedzīvotāju atbalsts, padoms un solidāra iesaistīšanās.” 12.03.2009., pirms ievēlēšanas, uzrunājot Saeimu.

“Mūsu pirmā prioritāte ir sarunas par budžeta deficīta līmeni un to, kā panākt un noturēt stabilitāti mūsu valstī, lai pieturētos pie mērķa 2011.gadā samazināt mūsu deficītu līdz trim procentiem [no IKP] un 2012.gadā pievienotos eirozonai.” 20.03.2009., par sarunām ar aizdevējiem un Latvijas mērķiem ekonomikā.

“Mēs esam identificējuši tās divas prioritārās nozares - viesnīcas un grāmatizdevēji -, kurām būtu jācenšas šīs likmes samazināt.” 16.04.2009., par iespējām kādai nozarei samazināt PVN.

“Pilnībā to izslēgt nevar, bet kā konkrētu priekšlikumu mēs to patlaban neizskatām.” 06.06.2009. par iespējamo minimālās algas samazināšanu.

“Sociālo sfēru mēs tiešām esam maksimāli pasargājuši. Un arī sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem pieturamies pie uzstādījuma, ka sociālā sfēra ir jāpasargā.” 06.06.2009., pirms pašvaldību vēlēšanām par 2009.gada budžeta grozījumiem.

“Pirms izteikt prognozes par valdības darba ilglaicīgumu un stabilitāti, nākamajiem Rīgas vadītājiem - Nilam Ušakovam un Ainaram Šleseram - vispirms būtu pašiem darbos jāapliecina spēja vadīt Latvijas galvaspilsētu krīzes situācijā un tikai pēc tam jāizsaka minējumi par to, kad kritīs valdība.” 15.06.2009., atbildot uz Ušakova un Šlesera kritiku un minējumiem par valdības drīzu krišanu.

“Lēmumi ir ļoti smagi, bet tik lielu samazinājumu nevarēja izdarīt, neskarot visas jomas (..) Šie lēmumi nāca smagi, tie nebija viegli lēmumi. Prezidents ļoti lielā mērā atbalstīja valdību… Par to varu pateikt paldies Valsts prezidentam.” 12.06.2009., nākamajā rītā pēc valdības lēmuma samazināt pensijas, pabalstus un citus budžeta izdevumus.

“Mums jādomā, kā dot darbu cilvēkiem, kuriem darbs ir vienīgais ienākumu avots.” 12.06.2009., skaidrojot lēmumu samazināt strādājošo pensionāru pensijas par 70%.

“Ir neiespējami iedomāties, ka politiķi no laba prāta samazinātu pensijas, algas, slēgtu mācību iestādes un slimnīcas. Bet, ja situācija valstī ir tik kritiski nopietna, kā tas ir šobrīd, valdībai nav citas izvēles, nav citas iespējas.” 17.06.2009., īpašā paziņojumā sabiedrībai, skaidrojot pretrunīgi vērtētos 2009.gada budžeta grozījumus.

“Es kā valdības vadītājs darīšu visu, lai solītais par valsts aparāta tēriņu ievērojamu samazināšanu tiktu izpildīts visīsākajā termiņā, lai ikvienam būtu pieejama informācija par to, kam un cik nodokļu maksātāju naudas krīzes situācijā tērē valsts.” 17.06.2009., īpašā paziņojumā sabiedrībai, skaidrojot pretrunīgi vērtētos 2009.gada budžeta grozījumus.

“Šīs valdības galvenais uzdevums bija budžeta izdevumu daļas ievērojama samazināšana un faktiski Latvijas vēsturē visgrūtāk tapušā budžeta pieņemšana, kam ir tikai viens mērķis - paglābt valsti no bankrota. To mēs esam paveikuši, lai gan emocionāli tas ir ārkārtīgi smags lēmums. Tomēr jāapzinās, ka, nesamazinot budžeta deficītu, situācija Latvijā varētu kļūt krietni nopietnāka.” 19.06.2009., atziņa pēc 100 premjera krēslā pavadītām dienām.

“Pensijas mēs tiešām vairs nevaram samazināt. Turklāt vēl ir jāsagaida Satversmes tiesas spriedums.” 15.07.2009.

“Ir vairāki aspekti, kas norāda, ka toreizējā valdība bija pārāk dāsna pret bijušajiem akcionāriem.” 21.07.2009., par sava priekšteča Ivara Godmaņa (LPP/LC) vadītās valdības attieksmi pret bijušajiem “Parex” vadītājiem Valēriju Karginu un Viktoru Krasovicki.

“Runām par to, ka varētu atrast papildu 45 miljonus, nav pamata.” 23.07.2010., pēc sarunas ar veselības ministri Baibu Rozentāli par iespēju piešķirt papildus finansējumu veselības aprūpei.

“Jautājums ir pašam [Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram] Rimšēvičam, kāpēc viņš nav samazinājis sev algu.” 03.08.2009., diskusijās par to, kam un cik, un vai konkrēti Rimšēvičam ir jāsamazina alga.

“Kā valdības vadītājs es skaidri apzinos, ka jautājums par veselības aprūpes finansējumu ir jārisina nekavējoši, un, ja TP atteiksies no atbildības par šo cilvēkiem vitāli nozīmīgo nozari, koalīcijā steidzamības kārtā tiks pieņemts lēmums par to, kura partija virza nākamo ministru.”, 06.08.2009., strīds par veselības aprūpi no sarunām ar Baibu Rozentāli pāraug konfliktā ar Tautas partiju.

“Pašreiz mēs redzam, ka lielākās problēmas ir ar budžeta deficīta segšanu, nevis ar finanšu sektora stabilitāti.” 12.08.2009.

“Tāpēc man nav skaidrs, kāpēc viņi uzrīkojuši kārtējo kritizēšanas pasākumu?” 25.08.2009., par periodiskām domstarpībām ar sociālajiem partneriem.

“Krīze nav bezgalīga, mēs atgriezīsimies pie izaugsmes, tomēr es ticu, ka tā būs daudz atbildīgāka un pārdomātāka attīstība, kam jābalstās zināšanās, kvalitātē un patiesās vērtībās.” 31.08.2009., sveicot skolēnus ar jaunā mācību gada sākumu.

“Ja kāds grib konstruktīvi strādāt, tad strādā, bet ieganstus var atrast vienmēr.” 03.09.2009., par sadarbību ar Tautas partiju.

“Galvenais ieguvums ir iespēja sabiedrībai reāli sekot valdības darbam un dzirdēt, kas tiek lemts.” 16.09.2009., atziņa pēc Valsts prezidenta sasauktās ārkārtas valdības sēdes, kuru varēja vērot televīzijas tiešraidē.

“Pie ievērojami lielākiem samazinājumiem mēs nonāktu vienkārši strupceļā.” 23.09.2009., par lēmumu konsolidēt 2010. gada budžetu par 275, nevis 500 miljoniem latu.

“Šis ir ļoti svarīgs brīdis, lai politiskās partijas savāktos un apstiprinātu budžetu ar 500 miljonu latu konsolidāciju.” 13.10.2009., lemjot par budžeta konsolidāciju par 500 miljoniem latu.

“Šogad 18. novembri ietekmēs dziļas tautsaimnieciskās grūtības, bet es ceru, ka ikvienā ģimenē atradīsies iespēja sanākt kopā, lai padomātu par Latviju un savu nākotni šeit. Ja mēs savai valstij nevēlēsim labu, neviens cits to mūsu vietā nedarīs. Es aicinu ikvienu no jums, vienalga, kur jūs esat - dzimtenē vai citās zemēs, iededziet sveci Latvijai un lepni paceliet mastā sarkanbaltsarkano karogu.” 17.11.2009., sagaidot 18. novembra svētkus.

“Diemžēl apziņa, ka nemaksāt nodokļus nav nekas nosodāms, ir veidojusies gadu garumā un, lai to mainītu, ir jāmainās arī attieksmei pret likumu un valsti. Ja cienām valsti, tad jāciena arī tās likumi.” 02.12.2009., par cīņu pret “pelēko ekonomiku”.

“No sēdēšanas teltī vairāk naudas valsts budžetā neradīsies.” 15.12.2009., par “telšu pilsētiņas” protestētājiem.

“Katrā gadījumā esmu gatavs maksāt šo nodokli.” 23.12.2009., par dienesta auto nodokli, pirms bija pieņemta tā galīgā redakcija valdībā.

“Un varbūt tieši tādēļ šogad Ziemassvētkus gaidām tā, kā vēl nekad iepriekš. Mēs esam noguruši no negatīvā, nomācošā un šķietami bezcerīgā, kas jau labu laiku dominē ikdienas informatīvajā vidē. Ir tikai cilvēcīgi vēlēties cerību, meklēt gaismu tumsā un rast mieru situācijā, kad visapkārt valda gluži atšķirīgas emocijas.” 23.12.2009., no apsveikuma Ziemassvētkos.

“Tiesiski paļāvīgā veidā mēs varam tikai bankrotēt.” 23.12.2009., komentējot Satversmes tiesas spriedumu “pensiju lietā”.

“Iepriekšējo gadu politika “gāzi grīdā!” ir izgāzusies. Arī stāsts par septiņiem treknajiem gadiem izklausās traģikomiski.” 31.12.2009., no Jaungada uzrunas.

“Ikreiz, kad apšaubām nodokļu maksāšanas jēgu, mēs apšaubām arī pensiju, veselības aprūpes, izglītības, valsts drošības un kārtības funkcionālo jēgu. Mēs apšaubām visu, ko finansē valsts. Tas ir ceļš uz nekurieni. Tikai ar represīvām metodēm mēs to neatrisināsim.” 31.12.2009., Jaungada uzrunā aicinot maksāt nodokļus.

“Ja Tautas partija atteiksies parakstīt valdības sagatavoto dokumentu par starptautiskā aizdevuma turpmāku saņemšanu, apdraudēta būs nevis valdības, bet visas valsts stabilitāte.” 19.01.2010, pirms Saeimas balsojuma par pilnvarojumu valdībai sarunām ar aizdevējiem.

“Šajā sakarā es gribētu skart arī nepieciešamību ierobežot naudas un oligarhu lomu politikā.” 06.03.2010., par Latvijas politiku, dibinot “Vienotību”.

“Savu svarīgāko uzdevumu valdība ir paveikusi - valsts maksātnespēja ir novērsta, ekonomiskās krīzes smagākais punkts ir pārvarēts un ir panākta finanšu un ekonomikas sistēmas stabilizēšanās, kas ir nepieciešams pamats turpmākajam darbam pie valsts konkurētspējas kāpināšanas un ekonomiskās darbības atjaunošanas.” 08.03.2010., vērtējot pirmajā paša vadītās valdības gadā paveikto.

Pārsūtīt ziņu

Iespējams, Dombrovska valdības lielākā kļūda ir pats tās pastāvēšanas fakts. Ir iegūta pārliecība, ka krīzes pārvarēšanas vārdā partija ir darījusi visu iespējamo, taču tas ļauj koalīcijas partneriem izvairīties no atbildības par «treknajos gados» sastrādāto.

Nav taisnība tiem, kas uzskata Latvijas valdību deklarācijas par makulatūru. Tās reizēm spēj pateikt krietni daudz par valdības iecerēm. Tā, piemēram, Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdības deklarācija sākās ar sekojošiem vārdiem: «Latvijā - valstī ar straujāk augošo ekonomiku Eiropas Savienībā - ir radīti apstākļi un vide, kurā paplašinās sabiedrības vidusslānis, strauji pieaug cilvēku ienākumi, mājokļu iegāde un būvniecība, turpina pieaugt ārvalstu investīciju un ES fondu ieplūšana…»

Sak’, priekš kam te vēl vajadzīga valdība - viss taču tāpat rūc, dūc un griežas. Savukārt Aigara Kalvīša (TP) otrās valdības deklarācijas preambulu rotāja vārdi: «Vēlētāju sniegtais pārliecinošais atbalsts TP, ZZS, LPP/LC un TB/LNNK 9. Saeimas vēlēšanās dod Latvijas apstākļiem unikālu iespēju valdībai turpināt iepriekš iesākto darbu, nodrošinot politikas pārmantojamību, stabilitāti un prognozējamību, panākot konsekventu Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitātes kāpumu un strauji tuvinot to Eiropas Savienības vidējam līmenim.»

Šeit savukārt starp rindām varam izlasīt valdības aicinājumu nejaukties un likt varas vīrus mierā, lai tie netraucēti varētu veikt savus labos darbus arī nākotnē.

Taču pienāca laiks, kad valdības deklarācijai bija jāsākas ar sešiem skarbiem vārdiem: «Mūsu valsts ekonomika piedzīvo sistēmisku krīzi.» Tie tad arī vislabāk raksturo apstākļus, kādos ir izveidota Valda Dombrovska (JL) valdība. Šim kabinetam nākas strādāt apstākļos, kad pēc 12% pieauguma Latvijas tautsaimniecība ir nonākusi līdz 18% kritumam, kad valstī trīskārt ir pieaudzis bezdarbs, turklāt ievērojama daļa valsts iedzīvotāju ir atjēgušies, ka Latvijā patiesi pastāv kaut kas tāds kā valdība, kurai it kā būtu jārīkojas viņu interesēs. Ņemot vērā šo situāciju, varam teikt, ka Dombrovska valdība savā pirmajā gadā obligāto minimumu ir izpildījusi.

Valdības darbs lielākoties gan ir bijis reaktīvs. Tā ir reaģējusi uz dramatisko lejupslīdi, uz aizdevēju prasībām, uz Satversmes tiesas lēmumiem, arī uz dažādu sabiedrības grupu spiedienu. Tas nebūt nav maz, ņemot vērā «nelaimi valstī», un tieši šī iezīme pozitīvi atšķir Dombrovska valdību no iepriekšējās. Proaktīvas rīcības šeit gan ir bijis ievērojami mazāk - ir grūti nosaukt kādu patiesi drosmīgu šīs valdības lēmumu, kādus noteikti prasītu pašreizējā situācija. Skaidrs, ka tā nav vienīgi valdības vadītāja vaina - šādus lēmumus nepieļauj politisko spēku konstalācija koalīcijā. Latvijas «trekno gadu» valdības nav spējušas veikt vajadzīgās reformas gandrīz nevienā būtiskā nozarē - lielā mērā politiķu savtīguma, tuvredzības un vienkārši stulbuma dēļ. Tad, kad ekonomika auga par 12% gadā, to varbūt vēl varēja atļauties, taču ne vairs pašlaik. Taču arī tagad valdības darba stils un lēmumu pieņemšana nu nekādi neliecina par atbildīguma pieaugumu - tajā joprojām dominē īstermiņa domāšana, personību konflikti un vēlme iezāģēt savam koalīcijas biedram uz sabiedriskās intereses rēķina.

Kas ir padarīts

Dombrovska valdības galvenais jautājums ir bijusi valsts glābšana no bankrota, lata piesaistes saglabāšana un sadarbība ar starptautiskajiem aizdevējiem. Šis uzdevums līdz šim ir sekmējies tīri labi. Tas gan nekādi nenozīmē, ka pati iecere būtu bijusi veiksmīga - lai gan Latvijas kredītreitingi mazliet pieaug, tomēr dramatiski aug bezdarbs un līdz ar to - sociālā budžeta izdevumi. Savukārt panāktais deflācijas līmenis ir ļoti mazs salīdzinājumā ar to, ko varēja gaidīt. Citiem vārdiem, 2008. gada beigās akceptētā iekšējās devalvācijas ideja vismaz pagaidām sevi nav attaisnojusi. Tiesa, tajā ir aplami vainot Valdi Dombrovski, kā to arvien skaļāk dara viņa oponenti. Dombrovskis ievērojami labāk par saviem priekštečiem saprotas ar starptautiskajiem aizdevējiem ne tikai valodiski un cilvēciski, bet arī ideoloģiski. Viņu izpratne par vēlamo attīstību ir visai tuva, un tas ļauj veiksmīgi strādāt kopā. Vienīgā nelaime, ka SVF un vidējā Latvijas iedzīvotāja priekšstati par to, kā izskatās «sakārtota ekonomika», ir radikāli atšķirīgi, turklāt šis vidējais iedzīvotājs šodien vairs neies buntoties pie Ministru kabineta, bet gan pie iespējas dosies prom no valsts.

Runājot par valdības veiktajām «strukturālajām reformām», to veikšana ir bijusi samērā politizēta. Par trešdaļu ir samazināts valsts pārvaldē nodarbināto skaits, tā vai citādi ir izdzīvojušas veselības aprūpes un vidējās izglītības sistēmas. Valsts pārvaldē ir ieviesta vienotā atalgojuma sistēma, tiesa, ar daudziem izņēmumiem. Šis tas ir darīts arī mazliet, mazliet taisnīgākas nodokļu sistēmas vārdā - ir ieviests kapitāla pieauguma nodoklis, kā arī progresīvs, kaut smieklīgi mazs, mājokļa nodoklis. Taču krietni daudz ir arī nepadarītā.
Valsts pārvaldes «reformēšana» bija politizēta un ļoti bieži atgādināja vienkāršu naudas nogriešanu - funkciju audits, lai gan joprojām notiek, noteikti ir pazudis no valdības prioritātēm. Fiskālās disciplīnas likums joprojām paliek skaista sapņa statusā. Arī topošā augstākās izglītības reforma acīmredzot būs kārtējais plašais kompromiss ar nolūku reformēt tā, lai nekas nemainītos. Tādēļ nākamajā mācību gadā studenti tiks uzņemti visās Latvijas piecdesmit augstskolās, no kurām laba tiesa vienkārši turpinās tirgot diplomus tāpat, kā līdz šim. Arī valdības deklarācijā solītā sākumdeklarēšanas un legālās prezumpcijas principu ieviešana ir veiksmīgi nolikta tik tālā plauktā, ka varam mierīgi par to aizmirst.

Brālīši

Ja kaut kas pozitīvi atšķir Valda Dombrovska valdības sastāvu no iepriekšējiem, tad tas ir fakts, ka tajā nav neviena uzkrītoši nekompetenta cilvēka. Acīmredzot «nothing special» gadījums bija pietiekoši izteiksmīgs, lai partijas uz mirkli aizdomātos par to, kādi cilvēki tās pārstāv izpildvarā un ar ko tas var beigties. Dombrovska valdībā lielākoties sēž cilvēki, kas pārzina drēbi. Tā lielā mērā ir speciālistu valdība. Lielākā daļa Dombrovska valdības ministru nav karjeras politiķi. Izglītības un zinātnes, zemkopības, kultūras, labklājības, aizsardzības, satiksmes, veselības, pa daļai arī ārlietu ministrs - viņi visi ir savas nozares speciālisti, kuri paši nekad mūžā nav kandidējuši ne uz vienu vēlētu politisku amatu. Šie ļaudis labi pārzina savas nozares, vēl tām visu to labāko un grib savu iespēju robežās īstenot krīzei atbilstošu damage control. Taču viņi nekad nelēks uz politiskajām ecēšām - gan pieredzes trūkuma dēļ, gan tādēļ, ka pēc savas ministrēšanas beigām laba daļa no viņiem atgriezīsies savās jomās, brūvēs alu, strādās universitātē un ierēdniecībā vai arīdzan spēlēs klarneti. Tas tad arī izskaidro zināmu kūtrumu pret reformu piedāvājumiem.

Tie Dombrovska valdības ministri, kuri it kā būtu uzskatāmi par karjeras politiķiem un kuriem saskaņā ar teoriju vajadzētu rūpēties par mērķu spraušanu un īstenošanu, savukārt ļoti slikti sadzīvo savā starpā. Pēc patriarha Šķēles atgriešanās Tautas partijas vadībā tieslietu un pašvaldību lietu ministri par savu pamatnodarbošanos ir izvēlējušies sabotāžu - acīmredzot, tāds ir bijis kaujas uzdevums. Taču lietas nebija daudz labākas arī iepriekš. Ja atceramies pagājušo pavasari ar budžeta grozījumiem, abas Valsts prezidenta sasauktās valdības sēdes, nepārtraukto kašķēšanos ap nodokļu politiku, atsevišķu ministru pēkšņajām «solidaritātes» lēkmēm, nevienam neradīsies priekšstats par valdības konsolidētu darbu krīzes pārvarēšanai.
Latvieši jau ilgāku ir pieraduši dzīvot ar nepopulāru valdību. Izteikti neuzticīga un skeptiska attieksme pret demokrātiski vēlētiem politiķiem ir jau kļuvusi par Latvijas politiskās kultūras sastāvdaļu. Līdz ar to valdības kašķi, interešu konflikti, šantāža un apsaukāšanās nevienu vairs īpaši nepārsteidz. Taču bažas, kuras ir ienākušas līdz ar krīzi, ir citāda rakstura. Arvien vairāk ļaužu sāk nojaust, ka tas ekonomisko problēmu apjoms un sarežģītība, ar kuru ir jāsaduras Latvijas tautsaimniecībai, ne tuvu neatbilst politisko lēmumu pieņemšanas veidam, kurā valda klanu sistēma, patronāža un atklāta spļaušana uz sabiedrisko interesi. Dombrovska valdība šeit neko būtisku nav mainījusi.

Premjers an sich

Valda Dombrovska personība nav viņa vadītā ministru kabineta virzošais spēks. Tomēr tā noteikti ir civilizējošs un nomierinošs faktors laikā, kad asumu un domstarpību jau tāpat pietiek. Valdi Dombrovski kā ministru Latvija iepazina jau 2002.-2004. gadā, kad viņš sava bijušā priekšnieka Einara Repšes (JL) valdībā pildīja finanšu ministra pienākumus. Tolaik, iespējams, valdības vadītāja iespaidā Dombrovskis bija krietni «abrazīvāks» - atcerēsimies viņa izteikumus par savu priekšteci Gundaru Bērziņu (TP) vai kašķus par tradicionālo «oranžo bastionu» Valsts ieņēmumu dienestu (VID) un tā vadītāju Andreju Sončiku. Tomēr tajā valdībā par publiskiem konfliktiem atbildēja premjers, un sabiedrības apziņā Valda Dombrovska figūra diez ko neiespiedās. Arī 2004. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās vēlētāji drīzāk balsoja par tikko no valdības izsviesto Jauno laiku, nevis par Dombrovski. 2007. gada beigās Dombrovska kandidatūra izskanēja Godmaņa valdības veidošanas laikā, taču „vecās koalīcijas” stabilitāte padarīja to par bezcerīgu. Tad pienāca 2009. gada sākums, kad Dombrovskis kļuva par premjeru. Ja ir taisnība baumām, ka partijas iekšienē viņa kandidatūrai ir nācies sacensties ar Einaru Repši, tad šoreiz partija ir pieņēmusi pareizo lēmumu.

Eiropas Parlaments ir laba vieta latviešu politiķiem ne tikai tādēļ, ka tur viņi var padzīvot «svešā maizē» un varbūt pa reizei arī kaut ko ietekmēt ES lēmumu pieņemšanā. Valda Dombrovska piemērs rāda, ka EP ir visai lietderīgs arīdzan kā politiķu eiropeizācijas instruments, īpaši situācijās, kad politiķi ir salīdzinoši jauni un izglītoti. Atšķirībā no vairuma priekšgājēju, Dombrovskim nav katru reizi no jauna jāpierāda, ka demokrātija un tiesiska valsts ir nozīmīgas. Viņam tās ir pašsaprotamas lietas. Tāpat diez vai kāds apšaubīs viņa kompetenci finanšu lietās: EP budžeta komiteja, kuras loceklis bija Dombrovskis, noteikti nav vieta finanšu šarlatāniem.

Priekšstats, ka vīriešu kārtas politiķim noteikti ir jābūt skaļam, valdonīgam un autoritāram, jau ilgāku laiku ir izrādījies aplams. Pietiek paskatīties, teiksim, uz Īrijas premjeru Kovenu, lai saprastu, ka cilvēku simpātijas var iegūt arī ar pavisam citām īpašībām, nevis bramanīgu mačo izturēšanos.

Dombrovskim šajā ziņā piemīt zināms potenciāls. Viņš ir šķietami lēnīgs, vienlaikus izteikumos pietiekoši konkrēts un pie nepieciešamības pat skarbs. Attiecībās ar politiskajiem konkurentiem viņš nemēdz kļūt personisks, un ir gatavs skaidrot savu viedokli ilgi un dikti. Tieši tādēļ uz viņu reti apvainojas - pat abi valdības bujanieri Mareks Segliņš (TP) un Edgars Zalāns (TP) visbiežāk visās nelaimēs vaino «briesmīgā Repšes» iespaidu, nevis pašu Dombrovski. Šis premjers arī izvairās no moralizēšanas par tumšajiem spēkiem, kas šā brīža situācijā būtu vienīgi destruktīvi. Turklāt atļaušos apgalvot, ka Valdis Dombrovskis visu atjaunotās Latvijas premjerministru vidū izceļas kā persona, pār kuru krīt vismazākā korupcijas aizdomu ēna. Tas nav maz, ņemot vērā to naudas un citu resursu daudzumu, kuru viens otrs būtu gatavs ieguldīt kāda «kompromata» atrašanā par Dombrovski.

Vienlaikus nav noliedzams, ka Dombrovskim ir arī daži būtiski trūkumi. Ja pie mums būtu populāri lasīt Hēgeli, mēs teiktu, ka Dombrovskis ir premjerministrs an sich, proti, viņš kopumā adekvāti pilda premjera pienākumus. Taču viņš vismaz pagaidām nav premjers an und für sich, proti, viņam nav premjera pašizpratnes un pašapziņas. Reizēm rodas iespaids, ka Dombrovskis uztver savu darbu kā tīri tehnisku un administratīvu uzdevumu, kurš ir kompetenti un atbildīgi jāatrisina. Taču politiķim ir arīdzan jānosprauž mērķi un jāiedvesmo cilvēki to realizācijai. Šī publiskā darbības joma pagaidām ir izteikta visai vāji - pietiks atcerēties kaut vai premjera Jaungada runu, kura vairāk rosināja līdzjūtību, nevis ko citu.

Skaidrs, ka šādas lietas nenākas viegli cilvēkiem, kuru līdzšinējā darba dzīve lielākoties ir norisinājusies skaitļu, formulu un kalkulāciju pasaulē. Taču par to būtu vērts padomāt un parūpēties. Īpaši nozīmīgi tas būs gadījumā, ja apvienība Vienotība izvirzīs Dombrovski par premjera kandidātu. Šajā apvienībā ir ne mazums ambiciozu un vāji disciplinētu cilvēku, kuri vēlēsies paspraukties Dombrovskim garām televīziju ekrānos, izskatīties labāk uz viņa fona, publiski apstrīdēt viņa autoritāti un tamlīdzīgi. Tā rezultātā cietēji būs visi, jo apvienība vairāk atgādinās nevis konsolidētu komandu, bet kaut ko līdzīgu Montija Paitona lidojošajam cirkam.
 
Kas varēja būt

Gads ir pietiekoši ilgs laiks, lai mazliet paraudzītos uz Dombrovska valdību plašākā Latvijas politiskās attīstības kontekstā. Būtu aplami noliegt šīs valdības nopelnus ekonomikas stabilizēšanā - tie ir un to vērtība ar laiku nezudīs. Tāpat ir vērts atcerēties, ka Dombrovska valdības izveidošana un Jaunā laika iekļaušanās koalīcijā palīdzēja novērst sociālos nemierus. Šī valdība tika apstiprināta 13. janvāra Vecrīgas grautiņu gaisotnē, un tās izveide noteikti kalpoja kā drošības vārstulis sabiedrības sašutumam, kurai tobrīd bija apnicis klausīties Godmaņa un Slaktera (TP) biedējošās runas.

Taču, kad vaicājam par politisko atbildību, aina izrādās mazāk skaidra. Vēl vairāk: iespējams, Dombrovska valdības lielākā kļūda ir pats tās pastāvēšanas fakts. Nav iemesla šaubīties, ka Jaunais laiks un tā jaunatklātie draugi, Pilsoniskā savienība, valdošajā koalīcijā iekļāvās patriotisku motīvu vadīti. Taču vienlaikus tas ļāva citiem koalīcijas partneriem izvairīties no atbildības par «treknajos gados» sastrādāto. Jaunais laiks kā lielākā demokrātiskās opozīcijas partija vēlējās glābt situāciju, izmantot savu kompetenci valsts atveseļošanai. Taču šajā nolūkā viņi iekļāvās jau pastāvošajā koalīcijā, labi apzinoties, ka vecā koalīcija Saeimā viņus var pārbalsot, ka tā dēvētie «partneri» darīs visu, lai diskreditētu šo valdību vēlētāju acīs, un ka viņi būs spiesti iet uz dažādiem apšaubāmiem kompromisiem ar savas partijas principiem - par piemēru, iestāties par gāzes elektrostaciju. Vai tas patiesi bija to vērts? No vienas puses, uz pusotru gadu tika iegūti stratēģiski svarīgi amati valdībā, tika iegūts krietns daudzums publicitātes, kā arī padarīti daži labi darbi. Tika iegūta arī pārliecība, ka krīzes pārvarēšanas vārdā partija ir darījusi visu iespējamo. Taču, no otras puses, kārtējo reizi tika dezorientēts vēlētājs, kurš nu nekādi netiek galā ar situāciju, kurā pie varas nebijušais Dombrovskis pēkšņi ir vainojams visās valsts nebūšanās, bet pēkšņi iekšējā vai ārējā «opozīcijā» nonākušie Šlesers (LPP/LC) un Šķēle izrādās nevainīgi jēriņi un visu cietēju aizstāvji.

Viens no pretargumentiem šeit teic, ka Jaunā laika iesaistīšanās ir notikusi valsts glābšanas vārdā. Tas ir krietni vien pārspīlēti - ja šī iesaistīšanās nebūtu notikusi, vecā koalīcija būtu bijusi spiesta darīt visu to pašu, kas šodien tiek darīts ar Dombrovska rokām: griezt algas un pabalstus, atlaist cilvēkus, slēgt skolas un slimnīcas, kaulēties ar aizdevējiem un tamlīdzīgi. Taču šobrīd tas tiek darīts ar to ļaužu rokām, kuriem pēc parlamentārās spēles noteikumiem it kā būtu jāspēlē opozīcija, jāvairo atbalsts sabiedrībā un jāaicina uz ārkārtas vēlēšanām. Ļaudis varbūt patiešām noticētu bieži piesauktajām «labajām pārmaiņām» tad, ja redzētu, ka ievārīto putru ir jāizstrebj tās vārītājiem. Tagad turpretī ogles tiek raustas ar svešām rokām par lielu apmierinājumu visiem tiem, kas pārvaldīja valsti trekno gadu laikā un tagad gatavojas jaunam grābienam 10. Saeimā.

To, vai šajās pārdomās ir kāds grauds patiesības, parādīs tikai Saeimas vēlēšanu rezultāti. Tādēļ ar secinājumiem nevajadzētu pārsteigties. Taču jebkurā gadījumā Dombrovska valdības izveide apstiprina labi zināmo faktu, ka attiecības starp parlamentāro pozīciju un opozīciju mūsu valstī ir visai dīvainas un demokrātiskām valstīm netipiskas, kas diezgan būtiski apgrūtina jebkuras politiskās atbildības izpausmes.

Pārsūtīt ziņu

Pārpublicēts no www.db.lv

Šonedēļ aprit gads, kopš Latvijas valdību vada Valdis Dombrovskis (JL). Vēsturiski ir iegājies tā, ka valstsvīri tiek vērtēti pēc pirmajām 100 amatā nostrādātajām dienām, taču nereti tas ir pārāk īss laika posms, lai varētu izdarīt kaut cik adekvātus secinājumus. Savukārt gadu, kopš JL vara tika «nomesta pie kājām», jau var uzskatīt par nopietnu periodu, it īpaši ņemot vērā, ka iepriekšējām pāris valdībām divu gadu jubileju sagaidīt nemaz neizdevās.

Salīdzinot Dombrovski ar viņa priekšteci Ivaru Godmani (LPP/LC), var teikt, ka viņus atšķir pašreizējā valdītāja nosvērtība un necenšanās pilnīgi visus jautājumus risināt un arī komentēt vienam pašam. Bet citādi…

Jāatzīst, ka savu pirmo pārbaudījumu Dombrovskis, kurš pārstāv partiju, kas allaž ir deklarējusi atklātības un caurspīdīguma nepieciešamību, neizturēja jau neilgu laiku pirms savām vēlēšanām. Jāatceras, ka pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad PSRS pie varas nāca Mihails Gorbačovs, viņš ātri kļuva populārs ar savu glasnostj (atklātības) politiku. Viņš neizturēja paša noteiktos principus brīdī, kad eksplodēja Černobiļas AES - toreiz tika nolemts pēc iespējas ilgāk vietējai un arī starptautiskajai sabiedrībai par notikušo neko neziņot.

Savukārt Dombrovska ideālu klupšanas akmens izrādījās pērn jūnijā notikušās pašvaldību vēlēšanas, līdz kurām spītīgi tika klusēts gan par to, cik lielā mērā patiesībā jākonsolidē valsts budžets, gan arī par gaidāmo pensiju samazinājumu. Kā vēl viens Dombrovska valdību raksturojošs faktors jāmin vēlme, centieni visas finansiālās problēmas valstī risināt, vai nu palielinot nodokļu slogu, vai arī lineāri griežot izdevumus. Šajā kontekstā gan nav īsti skaidrs, vai te ir runa par nespēju atrast jebkādus citus veidus, kā konsolidēt valsts budžetu, vai arī maksimālu iztapību starptautiskajiem aizdevējiem. Starp citu, runājot par pēdējo aspektu, jāteic, ka arvien vairāk rodas iespaids, ka mūsu valsts nav spējīga pieņemt tiešām būtiskus lēmumus bez starptautisko aizdevēju laipnas atļaujas. Tā vismaz ļauj noprast Finanšu ministrijas atzītais, ka visas izmaiņas Latvijas nodokļu politikā, kas var stāties spēkā, sākot ar 2011. gadu, vispirms jebkurā gadījumā būs jāsaskaņo ar aizdevējiem. Tiesa, vēl jau jāņem vērā, ka šīs valdības tāpat kā vairāku iepriekšējo laikā ievērojami lielāks svars ir bijis koalīcijas padomē, nevis Ministru kabinetā nolemtajam.

Un vēl… To, cik pareizs vai nepareizs ir bijis viens vai otrs šīs valdības pieņemtais lēmums, acīmredzot vēl rādīs laiks. Taču jau tagad ir skaidrs, ka daļa tās lēmumu ir bijuši nekvalitatīvi, par ko liecina nu jau vairāki Satversmes tiesas lēmumi.

Atliek vien novēlēt, lai atlikušos darba mēnešus šī valdība spētu nostrādāt, domājot par valsts tautsaimniecībai svarīgiem lēmumiem, nevis to, kā katrai konkrētajai partijai labāk paspodrināt savu tēlu, vienam otru saucot «uz tepiķa», dāvinot gleznas ar cālīšiem krokodilu ielenkumā un pie katras izdevības kaut ko parunājot par Dombrovska valdības (it kā) nestabilitāti.

Pārsūtīt ziņu

Pāragri spriest, kāds ārsts katram valdības partnerim rudenī būs nepieciešams pēc asiņainajām priekšvēlēšanu cīņām, bet aizvadītajā gadā premjers Valdis Dombrovskis ir ticis galā bez psihiatra palīdzības, kuru norūpējušies kolēģi viņam piedāvājuši. Pārbaudījumi gan nav beigušies, jo koalīcijas iekšienē temperatūra tikai kāpj un neviens nezina, cik dārgi vēlēšanās būs jāmaksā par politiskajām kļūdām, kas pieļautas pirmajā valdības darba gadā.

 “Valdis nesit, situ es”

Pirms gada veidojot valdību, Jaunā laika frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis teica: “Šobrīd ir jānosaka moratorijs partiju savstarpējiem ķīviņiem, un JL kā premjera partija to varēs izdarīt.” Tas nav izdevies.

Gada griezumā politiskajā jomā galvenās izmaiņas ir tieši TP un JL attiecību radikāla pasliktināšanās. Starp abām valda, bijušā TP frakcijas vadītāja Māra Kučinska vārdiem runājot, “vienkārši briesmīga neuzticība”. Abu partiju politiķi spēj vienoties par racionālu risinājumu līdz brīdim, kad jautājums nonāk līdz valdībai un tur to nobloķē aizdomas par “politiskām interesēm”.

Bija jau gaidāms, ka vēlēšanu gaisotnē attiecības saasināsies, bet to pastiprināja Tautas partijas trīskārtējā premjera Andra Šķēles oficiālā atgriešanās politikā, kurš līdzi atveda arī daudz agresīvāku stilu. JL arī nedominē tādi politiķi kā Artis Kampars, kas vedināja uz abu partiju sadarbību, bet gan kareivīgākie Solvita Āboltiņa vai Einars Repše.

V.Dombrovska politisko fronti pamatā nodrošina trīs cilvēki - S.Āboltiņa, kas atbild par “politisko intrigu izķeršanu” un partiju sadarbību dažādos līmeņos, Edgars Jaunups, kas atbild par to pašu un arī JL idejām gaidāmo vēlēšanu kontekstā (”kuras ziņas aizies vai neaizies”), un Dzintars Zaķis, kurš gana frakciju un pieskata ekonomiskos jautājumus.

“Mēs partijā esam sadalījuši atbildību - Valdis nesit, situ es,” saka JL priekšsēdētāja S.Āboltiņa. “Protams, katrā karā noasiņo abas puses.”

Savukārt pats V.Dombrovskis joprojām ir nevis politiķis, kas kombinē un vada koalīciju, bet gan premjers, kuru pamatā interesē budžets. Piemēram, Jaungada runai premjers pats uzrakstīja daļu par budžeta konsolidāciju, pārējo ļaujot rakstīt palīgiem. Arī prezentācijā par gada laikā padarīto izteikti dominē skaitļi, nevis to ietekme uz cilvēkiem.

Meli par pensijām

Pirms pašvaldību vēlēšanām kategoriski noliegtā un pēc tām īstenotā pensiju samazināšana tiek vērtēta kā rīcība, ko vēlētājiem ir tiesības JL pārmest visvairāk. “Gan šis, gan arī ātrā aizmiršana par to, ka pirms valdības apstiprināšanas JL prasīja atlaist nekam nederīgo Saeimu, kas uzreiz pēc Dombrovska apstiprināšanas pēkšņi izrādījās derīga, ir darbības, ko gandrīz var nosaukt par nodevību,” uzskata arodbiedrību līderis Pēteris Krīgers.

Pensiju griešanu var uzskatīt arī par šā premjera lielāko personisko pārbaudījumu. Sēdē, kurā vajadzēja pieņemt lēmumu, taču partneri bija iestrēguši apburtajā lokā, premjers kādā brīdī burtiski iegājis sevī un nespējis uzņemties vadību. Ieradās Valsts prezidents, kurš pēc pāris stundu sarunas ar premjeru un vēl dažiem cilvēkiem ienāca sēdē, nolika uz galda pulksteni un paziņoja, ka partneriem ir 40 minūtes laika vienoties, vai arī SVF un EK pārstāvji atstāj Latviju, pārtrauc sadarbību un Valsts kasē drīzumā beidzas līdzekļi.

“Ja mēs nebūtu donoriem apliecinājuši, ka varam darīt to, ko esam solījuši, draudzība beigtos un būtu Islande, vairākkārtēja lata devalvācija, no kuras galveno smagumu uzņemtos pensionāri un cilvēki ar kredītiem svešzemju valūtās,” izvēli raksturo Dz.Zaķis.

Avots no V.Dombrovskim pietuvināto loka norāda, ka notikušais ir spilgts piemērs premjeram piemītošajai selektīvajai domāšanai - viņš līdz pēdējam nav ticējis, ka aizdevēji tiešām ir gatavi uz tādu soli, bet cerējis, ka varēs vienkārši palielināt budžeta deficītu.

Ar šo gadījumu saistās arī publiski neizskanējusi epizode - tās patiesumu Citadiena.lv apstiprināja S.Āboltiņa, kura tobrīd esot nopietni šaubījusies, vai V.Dombrovskis ir pareizā izvēle premjera amatam. Nav noslēpums, ka V.Dombrovskis nemēdz demonstrēt emocijas un pat viņa tuvākais loks nereti nezina, ko viņš jūt vai domā. Baidoties, ka premjers krīt depresijā, partija viņam izteikusi priekšlikumu pieņemt psihoterapeita vai psihiatra palīdzību. “Piedāvāja, piedāvāja, tāds stāsts ir,” saka S.Āboltiņa. “Viņš teica, ka pats tiks galā, un tā arī ir.”

Kā - to mēs nezinām. Vēlākās intervijās viņš vienīgi apstiprinājis, ka sācis meditēt.

Tagad partija ap V.Dombrovski ir saliedējusies, un neviens neapšauba, ka viņš bija labākā izvēle. JL dominē viedoklis, ka pirmo reizi esot premjers, kas nevis koncentrējas uz PR un griež lentītes vai nodarbojas ar  čomu interešu bīdīšanu, bet dara to, kas jādara. Protams, partijai ir nopietns iemesls būt pateicīgai - V.Dombrovskim ne tikai izdevās novērst draudošo valsts maksātnespēju, bet arī izvilkt no opozīcijas aizmirstības un saliedēt partiju, kurā bija notikušas nopietnas šķelšanās un daļa redzamu biedru izveidojuši Pilsonisko savienību.

“Ja kādam pienākas atzinība par situācijas stabilizēšanu, tas ir Dombrovskis,” atzīst arī M.Kučinskis. “Taču tieši Dombrovskis, nevis JL.”

Ar ilgtspēju kā PSKP

Otrs lielākais V.Dombrovskim veltītais pārmetums ir sistēmisku reformu sākšana, bet neturpināšana priekšvēlēšanu gada dēļ. “Reformu vadības grupa ir, bet reformu nav,” saka P.Krīgers.

Arī TP pārstāvis M.Kučinskis norāda, ka cerētā mazā un efektīvā valsts pārvalde tā arī nav radīta, ierēdniecība ir sadragāta pēc principa “izdzīvo stiprākais” un patiesa funkciju revidēšana nav notikusi.

“Diemžēl šai valdībai, tāpat kā iepriekšējām, nav sistēmiskas pieejas - ar ilgtspējas dokumentiem ir kā ar PSKP kongresa materiāliem, ko pieņem un nākamajā dienā aizmirst,” viņš saka. “Man šermuļi skrien, dzirdot, ka valstij ir divi kritēriji: par 500-800 miljoniem samazināt budžetu, lai mēs iekļautos Māstrihtas kritērijos un ieviestu eiro. Tie taču ir tikai divi apakšmērķīši, lai dzīvotu labāk.”

Taču gan sociālajiem partneriem, gan ekonomikas lietpratējiem un politiķiem nav vienprātības par to, ko īsti saukt par sistēmisku reformu. Vieni to tomēr saredz jau notikušajā ierēdniecības “saspiešanā”, likvidējot daudzas iestādes un aģentūras un gada laikā par 14,2 tūkstošiem samazinot valsts pārvaldē strādājošo skaitu, slēdzot skolas un slimnīcas. Citi teic, ka reformām jānozīmē ko vairāk par izdevumu griešanu un formālu valsts funkciju auditu.

V.Dombrovskis neizrādot vēlmi valsti skatīt kopsakarībās starp nodokļu sistēmu, valsts funkcijām, iedzīvotāju vajadzībām, bet raugoties uz to kā uz bilanci, kur jāpalielina ienākumi un jāsamazina izdevumi. “Viņš uzvedas kā cilvēks, kas nokļuvis kosmosa kuģī un atradis kloķi, kas ļauj izvairīties no asteroīdiem, un grib raustīt tikai to. Kad saka - rekur blakus superdators, kas dod daudz informācijas par to, kā to labāk izdarīt, saka, nečakarē smadzenes, asteroīds nāk,” spriež viens no lēmumu pieņemšanā iesaistītajiem.

Šāds darbības stils ir saprotams situācijā, kurā jādzēš ugunsgrēks. Taču valdības sēdēs jau kādu brīdi novērojama sajūta, ka pašlaik kuģis peld pēc inerces. ”Šogad mums nav bijis tik saspringtas situācijas kā pērn (..), kad neviens īsti nezināja, būs vai nebūs bankrots, varbūt arī tāpēc valdībā diskusijas attīstās ne par to tēmu, ko vajadzētu,” atzīst iekšlietu ministre Linda Mūrniece.

Pagaidām vienīgās zināmās lielās šā gada ieceres ir nodokļu pamatnostādnes laika posmam līdz 2014.gadam un regulārās sarunas ar aizdevējiem. No intervijām ar JL politiķiem ir skaidrs, ka šī valdība negrasās gatavā formā atstāt pēcnācējiem 2011.gada budžetu, kurā, pēc Finanšu ministrijas aplēsēm, ir jāgriež vēl 400-500 miljoni latu. Tiek runāts par “budžeta rāmi” un pamatots, ka daļa pašreizējo partiju politiķu Saeimā vairs nebūs un nebūtu pareizi jaunajiem uztiept savu redzējumu.

V.Dombrovska trešdienas prezentācijā atrodamais laika grafiks ir satraucošs - lēmums par 2011. un 2012.gada budžeta samazinājumu un tehniskā budžeta sagatavošana varētu notikt “ne vēlāk kā 4 mēnešus pēc tam, kad Saeima izteikusi uzticību Ministru kabinetam.” Ja pieņem, ka tas notiek pēc vēlēšanām oktobra beigās vai novembra sākumā, jaunais budžets var iestiepties līdz februārim.

Pārsūtīt ziņu

Pārsūtīt ziņu

Pārsūtīt ziņu

Foto: Saeima, Uldis Pāže

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs, godātie deputāti, ministri, dāmas un kungi!

Pirms gada manis vadītais Ministru kabinets tika apstiprināts valstij kritiskos apstākļos, kad ekonomiskās krīzes un valsts maksātspējas problēmas bija kļuvušas par gandrīz nepārvaramu realitāti. Citējot kādu kanādiešu politiķi - „Gadiem valdības solīja to, ko nevarēja izpildīt un izpildīja to, ko nevarēja atļauties” (Paul Martin, bij. Kanādas premjers), tādēļ iznākums bija likumsakarīgs brīdī, kad Latvijā apstājās lēto kredītu plūsma. Tikai tad nāca atskārsme, ka esam dzīvojuši ilūzijās un pat nezinājām, kurp mūs ved kuģa kapteinis. Iepriekšējā Ministru prezidenta Ivara Godmaņa vadītā valdība spēra pirmos soļus, lai saglabātu Latvijas maksātspēju, īsā laika periodā panākot būtisku vienošanos ar starptautiskajiem partneriem par aizdevumu. Vienlaikus šīs vienošanās Latvijas valstij paredzēja ļoti nopietnas saistības un lielas pārmaiņas, par kuru īstenošanu partijām nespējot vienoties Ivara Godmaņa valdība krita.

Valsts maksātnespējas novēršanas laika rezerves bija jau izsmeltas vēl pirms manis vadītās valdības apstiprināšanas, tāpēc turpmākie lēmumi bija jāizstrādā un jāpieņem nekavējoši - termiņos, kas krietni pārsniedza normālai lēmumu sagatavošanai un pieņemšanai nepieciešamo laiku.

Pēc valdības izveidošanas, tās pirmais īstermiņa uzdevums bija valsts maksātnespējas novēršana, izmantojot starptautiskā aizdevuma resursus, veicot valsts vēsturē vēl nebijušu budžeta konsolidāciju, kā arī paralēli plānojot un īstenojot šādos apstākļos iespējamos ekonomikas stimulēšanas pasākumus.

Gada laikā mēs esam paveikuši divus Latvijai izšķirošus darbus - ir novērsts valsts bankrots un nodrošināta valsts finansiālā stabilizācija. Tagad ir jāsper trešais solis - jāsāk pakāpeniska, bet stabila un ilgtspējīga valsts attīstība.

Pirms gada Latvijas valsts bija bankrota priekšā un pilnā mērā iezīmējās krīzes kopaina - strauji pieaugošs bezdarbs, arvien krītoša uzņēmējdarbības aktivitāte, eksporta konkurētspējas zaudēšana, pazemināts valsts kredītreitings, minimālas iespējas aizņemties starptautiskajā finanšu tirgū. Gada laikā situācija ir būtiski mainījusies. Finanšu tirgus ir nomierinājies un RIGIBOR likmes ir atgriezušās pirmskrīzes līmenī. Baumošana par lata devalvāciju ir beigusies. Tekošais konts ir ar ievērojamu pārpalikumu. Pasaules ekonomikas speciālisti atzīst, ka esam uz pareiza ceļa. Eiropas Komisija savā janvāra ziņojumā ir secinājusi, ka Latvijas iestādes ir rīkojušās efektīvi un Latvijas ekonomikas stabilizācijas programma tiek īstenota atbilstoši plānam. Jau divas kredītreitingu aģentūras ir paaugstinājušas Latvijas kredītreitinga nākotnes vērtējumu. Iezīmējas pieaugums rūpnieciskās ražošanas, eksporta un tagad arī mazumtirdzniecības rādītājos. Pakāpeniski, bet atjaunojas Latvijas labais vārds pasaulē, mūs sāk pieminēt kā paraugu krīzes pārvarēšanai.

Valsts finansiālā stabilitāte nav tikai abstrakts jēdziens, tas ir reāls pamats valsts ekonomikas attīstībai. Valsts finansiālā stabilitāte ir vistiešākajā veidā saistīta ar iespējām piesaistīt investīcijas un kredītresursu pieejamību mūsu uzņēmējiem.

Neskatoties uz domstarpībām koalīcijā un priekšvēlēšanu gaisotni, mums ir jāspēj konsekventi turpināt iesāktais darbs. Sliktākais, kas šogad varētu notikt, būtu politiķu atkāpšanās no Latvijas ekonomikas stabilizācijas programmas īstenošanas un vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem, tādējādi popularitātes reitingu vārdā pakļaujot Latvijas nākotni ārkārtējam riskam.

Valdības darbs ekonomiskās krīzes pārvarēšanai notiek trīs galvenajos virzienos - fiskālā konsolidācija, ekonomikas sildīšana un sociālās drošības tīkls sociālās spriedzes mazināšanai.

Turpmāk īsi raksturošu katru no tiem.

Par fiskālo konsolidāciju

Latvijas rūgtā pieredze vēlreiz apstiprina domu, ka ilgtspējīgas izaugsmes obligāts priekšnoteikums ir valsts finansiālā stabilitāte.

Esam nodrošinājuši Latvijas ekonomikas stabilizācijas programmā paredzēto budžeta deficīta mērķu izpildi - 2009.gadā 10% no IKP un šogad 8,5% no IKP. Tas prasīja smagus lēmumus, bet krīzes apstākļos vieglu iespēju vairs nebija.

Panāktā vienošanās ar starptautiskajiem aizņēmējiem mums ļāva paātrināti izpildīt Satversmes tiesas spriedumu un jau februārī uzsākt pensiju izmaksu pilnā apmērā. Jau aprīlī, un nevis līdz 2015.gadam, kā to nosaka Satversmes tiesas spriedums, uzsāksim iekavēto pensiju izmaksu.

Fiskālā konsolidācija būs jāturpina arī turpmākajos gados, lai nākošgad nodrošinātu budžeta deficītu zem 6% no IKP, bet 2012.gadā izpildītu Māstrihtas kritēriju - budžeta deficītu zem 3% no IKP. Tādējādi 2014.gadā Latvija varētu ieviest eiro.

Svarīgs ir jautājums, kā nodrošināt fiskālo disciplīnu pēc krīzes pārvarēšanas. Latvijas demokrātiskajā sistēmā, kuru līdz šim raksturo īslaicīgas un sadrumstalotas koalīcijas, partijas nereti padodas populistiskam spiedienam, piemirstot par valsts makroekonomisko stabilitāti. Pašreizējā krīze uzskatāmi parāda, pie kādām sekām šāds īstermiņa populisms var novest. Šajā sakarā valdība ir uzsākusi darbu pie fiskālās disciplīnas likuma, kas ierobežotu maksimālo budžeta lielumu atkarībā no ekonomiskā cikla fāzes. Šādi likumi sekmīgi darbojas vairākās Eiropas valstīs, piemēram, Igaunijā un Vācijā.

Par ekonomikas sildīšanu

Par vienu no pamatpīlāriem, uz ko balstīt varas politiku nākotnē, esmu definējis valsts konkurētspējas atjaunošanu un palielināšanu. Pasaules pieredze liecina, ka valsts nozīmi un vietu nosaka nevis tās ģeogrāfiskais izmērs, bet gan politiķu un sabiedrības vienošanās par skaidriem politiskiem un ekonomiskiem mērķiem, citiem vārdiem - vienota vīzija un apņēmība to padarīt par īstenību. Lai vienkopus apkopotu dažādu nozaru prioritātes, mērķus, sasniedzamos rezultātus un veicamos īstermiņa pasākumus, kā arī rīcības virzienus vidējam termiņam, norit darbs pie Latvijas Stratēģiskās attīstības plāna līdz 2013.gadam projekta izstrādes.

Veicot apjomīgus fiskālās konsolidācijas pasākumus mēs nevaram paļauties uz iekšzemes patēriņu kā ekonomikas dzinējspēku.

Attiecīgi, ekonomikas atveseļošanas galvenā prioritāte šobrīd ir eksports. Esam veikuši ES fondu pārdali, ievērojamus papildus līdzekļus novirzot uzņēmējdarbības un eksporta atbalstam. No jūnija esam iedarbinājuši eksportkredīta garantiju sistēmu.

Samazinoties pasaules ekonomiskajai attīstībai, kā arī tirdzniecības nosacījumu izmaiņas un cenu samazinājums 2009.gadā nelabvēlīgi ietekmēja Latvijas preču eksportu, - faktiskajās cenās tas samazinājās par 19%. Tomēr 2009.gada pēdējā ceturksnī eksporta pieaugums uzrādīja pozitīvas tendences un arī turpmākajos mēnešos tiek prognozēts, ka eksportu labvēlīgi ietekmēs ārējā pieprasījuma palielināšanās, kas saistīta ar globālās izaugsmes atjaunošanos un ārējā tirgus stabilizēšanos. Eksportspējas palielināšana ir stabilākais pamats darbavietu skaita pieaugumam Latvijā.

Būtiska loma ekonomikas sildīšanā ir ES fondu līdzekļiem. Kā jau minēju, esam veikuši ES fondu pārdali, ievērojamus papildus līdzekļus novirzot uzņēmējdarbības un eksporta atbalstam. Esam atvieglojuši administratīvās procedūras un paātrinājuši fondu apguvi. ES fondu projekti līdz 15.februārim ir apstiprināti par 1,7 miljardiem latu, kas ir 54% no Latvijai 2007.-2013. gada periodā pieejamā ES fondu finansējuma. Savukārt finansējuma saņēmējiem ir izmaksāti 536 miljoni latu jeb 17 % no Latvijai pieejamā finansējuma. Pēc ES fondu apguves rādītājiem Latvija ir ES jauno dalībvalstu vidējā līmenī, apsteidzot Igauniju un Lietuvu.

Uzņēmumu atbalsta programma

Šobrīd finansējums uzņēmējdarbības veicināšanai un attīstībai ir pieejams vairāk nekā 20 atbalsta programmu ietvaros. Atbalsta pasākumiem līdz 2013.gadam ir paredzēti līdzekļi vairāk nekā 582 miljonu latu apmērā, papildus nodrošinot ievērojamu privātā līdzfinansējuma apjomu.

Darba vietu skaita pieaugumu varam panākt arī ar jaunu uzņēmumu atvēršanu. Lai veicinātu ekonomiski aktīvo iedzīvotāju iesaisti uzņēmējdarbībā, esam iedarbinājuši mikrouzņēmumu atbalsta programmu. Ir samazinātas pamatkapitāla prasības un reģistrēšanas nodevas. Nodokļu atskaites jāiesniedz tikai reizi ceturksnī, nevis katru mēnesi. PVN var maksāt pēc kases principa, nevis avansā. Ieviesta vienkārša licenču sistēma. Mikrouzņēmumu atbalsta programmas pēdējais posms būs vienotā nodokļa ieviešana, pie kā finanšu ministrija jau strādā.

Vienlaikus, ņemot vērā ierobežotu fiskālo telpu ekonomikas stimulēšanai caur budžetu, tiek veikts sistemātisks darbs birokrātisko šķēršļu uzņēmējdarbībai mazināšanā.

Lai sekmētu Latvijas ekonomikas atveseļošanos, valdība aktīvi strādā pie izmaiņu radīšanas nodarbinātības struktūrā. Pastarpināti to plānots īstenot ar partnerībās un individuāli organizētām apmācībām, sadarbojoties gan ar nozaru asociācijām, gan komersantiem. Tāpat šie pasākumi iekļauj izglītības kvalitātes celšanu un tās koncentrēšanu uz atbilstību darba tirgus vajadzībām.

Attiecībā par nodokļu politiku

Daudzi no pagājušajā gadā īstenotajiem nodokļu pasākumiem ir vērtējami kā īstermiņa pasākumi budžeta stabilizēšanai. Uzskatu, ka Latvija jāsaglabā kā relatīvi zema nodokļu sloga valsti, kurā nodokļu slogs nepārsniedz 1/3 no IKP. Vidējā termiņā nodokļu slogs ir pakāpeniski jāpārnes no darbaspēka uz īpašumu un patēriņu. Pakāpeniski jāpaaugstina ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums. Finanšu ministrija jau ir sagatavojusi un nodevusi apspriešanai vidēja termiņa nodokļu politikas pamatnostādņu projektu, ko plānojam izdiskutēt arī Reformu vadības grupā kopā ar valdības sociālajiem un sadarbības partneriem.

Par sociālās drošības tīklu

Sociālā līdzsvara un stabilitātes nodrošināšanai valdība ir apstiprinājusi un sadarbībā ar Pasaules Banku uzsākusi sociālās drošības tīkla stratēģijas īstenošanu, kas ietver virkni sociālā nodrošinājuma pasākumu, ieskaitot garantētā minimālā ienākuma pabalsta palielināšanu, līdzfinansējumu pašvaldībām garantētā minimālā ienākuma un mājokļa pabalstu izmaksai, bezdarbnieku iesaistīšanu pagaidu darbos ar stipendiju, veselības aprūpes pakalpojumu un medikamentu pieejamības uzlabošanu trūcīgajiem iedzīvotājiem un atbalstu pašvaldībām izglītības sistēmas reformai. Stratēģijas īstenošanai 2009.gadā tika paredzēti 15 miljoni latu, bet 2010.gadā jau 45 miljoni latu.

Sociālās drošības tīklu mēs turpinām pilnveidot arī šogad, piešķirot papildus līdzekļus pagaidu darbiem, paplašinot veselības aprūpes pakalpojumu un medikamentu pieejamību ne tikai trūcīgajiem, bet arī cilvēkiem ar ienākumiem līdz 150 latiem mēnesī un īstenojot citus pasākumus.

Attiecībā uz valsts pārvaldes reformām

Strukturālās reformas valsts pārvaldē 2009.gadā ir īstenotas atbilstoši kopējam reformas mērķim - maza, profesionāla un uz iedzīvotājiem orientēta valsts pārvalde.

Valdība ir veikusi nopietnu valsts iestāžu izvērtēšanu un samazināšanu. Pagājušā gadā ministriju centrālie aparāti tika samazināti vidēji par 30%, bet aģentūru skaits samazināts uz pusi. Gada laikā valsts budžeta finansētajās iestādēs štata vietu skaits ir samazināts par vairāk nekā 14 tūkstošiem. 2010.gada sākumā, salīdzinot ar 2009.gada sākumu, valsts aģentūru skaits ir samazināts par 52%. Kopējais ministrijām padoto iestāžu skaits ir samazinājies no 148 iestādēm līdz 97 iestādēm jeb par 34%, salīdzinot ar 2009.gada sākumu. Līdz ar iestāžu skaitu ir veikts arī būtisks valsts pārvaldē nodarbināto skaita samazinājums: 2010.gada janvārī, salīdzinot ar 2009.gada janvāri, par 14.2 tūkstošiem ir samazināts valsts budžeta iestādēs nodarbināto skaits. Tās ir lietas, par kurām tika aktīvi runāts arī iepriekš, taču reāli lēmumi tika pieņemti vien pagājušajā gadā.

Ministru kabinets ir veicis nozīmīgus pasākumus, lai samazinātu valsts budžeta izdevumus valsts pārvaldes darbinieku algām, kā arī lai uz krīzes laiku ierobežotu dažādu bonusu un papildus maksājumu pielietošanu.

Kopējais valsts pārvaldes atlīdzībai nepieciešamais finansējums valsts budžetā samazinājās no 895 miljona latu 2008.gadā līdz 558 miljoniem latu 2010.gadā, radot kopējo ietaupījumu 337 miljonu latu apmērā. Ņemot vērā, ka tika nolemts atalgojuma sistēmas principus attiecināt arī uz pašvaldībām, pašvaldību budžetos ir novērojams ietaupījums atlīdzības fondos, un izdevumu apjoms no 781 miljona latu ir samazinājies līdz 613 miljoniem latu, radot kopējo ietaupījumu 168 miljonu latu apmērā.

Attiecībā uz turpmākām valdības iecerēm

2010.gads ir Saeimas vēlēšanu gads, tādēļ valdības un arī Saeimas darbībai līdz vēlēšanām jābūt īpaši atbildīgai, nepieļaujot populistisku un ekonomiski nepamatotu lēmumu pieņemšanu. Šobrīd, kad aizvien skaidrāk kļūst redzamas ekonomiskās stabilizācijas tendences, ir svarīgi nemazināt apņēmību turpināt uzsāktās reformas. Aicinu klātesošos atcerēties, ka krīzi vēl neesam pārvarējuši un pirmsvēlēšanu populisms var novest pie atkārtotas ieslīgšanas recesijā. Šajā ziņā pamācošs ir Ukrainas piemērs. Tuvojoties prezidenta vēlēšanām, Ukrainas politiķi sāka virzīt virkni populistisku lēmumu, kas noveda pie SVF programmas pārtraukšanas, sekojošas nestabilitātes finanšu tirgos un, attiecīgi, ekonomiskās situācijas pasliktināšanās. Ceru, ka Latvijas politiķiem pietiks veselā saprāta izvairīties no šāda scenārija. Atgādināšu, ka Lielo depresiju ASV sauc par lielo tieši tāpēc, ka tā bija W veida krīze. Tas nozīmē to, ka politiķi un sabiedrība pārāk ātri nosprieda, ka krīze ir garām, un nepārdomātu lēmumu rezultātā nāca krīzes otrais vilnis.

Ekonomikas izaugsmes nodrošināšanai valdība ir paredzējusi darbu sekojošos virzienos:

Valdība pieliks visas pūles, lai jaunievēlētajam parlamentam ir sagatavots kvalitatīvs pamats 2011.gada budžetam. Jau šobrīd Ministru kabinetā un Reformu vadības grupā ir izskatīts un akceptēts to pasākumu grafiks, kas veicami, lai nodrošinātu valsts budžeta fiskālo konsolidāciju 2011. un 2012.gadā un likumprojekta “Par valsts budžetu 2011.gadam” sagatavošanu.

Jau šobrīd ir skaidrs, ka ar fiskālo konsolidāciju vien ir par maz, lai nodrošinātu pāreju no krīzes menedžmenta uz valsts attīstību vērstiem pasākumiem vidējā termiņā. Tādēļ šobrīd kā galvenais valdības darbības mērķis vidējā termiņā ir valsts konkurētspējas nostiprināšana. Tas nozīmē darbu trīs līmeņos: Baltijas valstu līmenī - turpmāka tirgus integrācija, atsevišķās jomās ejot tālāk par ES, t.sk., jautājumos, kas saistīti ar sociālo jomu un nodokļu politiku koordināciju; ES līmenī nepieciešama Latvijas uzņēmumu konkurētspējas stiprināšana, un tam jau šobrīd ir un arī turpmāks tiks pievērsta liela uzmanība, īpaši pārdalot ES fondus. Visbeidzot - globālā līmenī mums būs jāatrod savi nišas produkti, sava „Nokia” ja tā var izteikties. Šeit ir labas iestrādes un atsevišķās jomās Latvijai ir labas konkurētspējas priekšrocības pat globālā mērogā.

Lai šajā jautājumā varētu mērķtiecīgi virzīties uz priekšu, jau tuvākajā laikā tiks veikts vispusīgs valsts konkurētspējas novērtējums, kā izstrādei tiks piesaistīti kā Latvijas, tā arī starptautiskie konkurētspējas eksperti. Turpmāk valsts konkurētspējas atslēgas rādītāju mērījumiem un to izmaiņu monitorēšanai būs nepieciešams pievērst pastāvīgu uzmanību.

Līdzsvarotas ekonomikas izaugsmes nodrošināšanai vienlaikus ar ekonomikas atveseļošanu vitāli svarīga ir naudas līdzekļu piesaiste gan investīciju, gan kredītlīdzekļu formā, kas veicinātu ekonomikas attīstību.

Runājot par darba vietu radīšanu, tieši investīcijas ir vistiešākais darbavietu radīšanas avots. Investīciju piesaistei tuvākajā nākotnē paredzēts aktivizēt darbu pie investīciju vides, tai skaitā ar to saistītās normatīvās bāzes pilnveidošanas, piedāvājot potenciālajiem investoriem skaidrus un nemainīgus nosacījumus, dažādus iespējamus investīciju projektus un viesmīlīgu attieksmi. Tādēļ, ka viens no svarīgākajiem valdības uzdevumiem jau tuvākajā laikā būs cīņa par katru investīciju projektu. Šobrīd, sekojot labākajiem paraugiem, lai nodrošinātu ātru valdības reakciju uz potenciālajām investīcijām, ierosinu veidot ad hoc grupas, kurās tiks iekļautas iesaistīto institūciju un attiecīgo valsts monopoluzņēmumu amatpersonas. Šādu grupu galvenais uzdevums - ātra nepieciešamo lēmumu pieņemšana, izvairoties no liekām birokrātiskām procedūrām, jo nevienam nav noslēpums, ka ne viens vien investīciju projekts ir nomiris uz neizdarīgu amatpersonu darbagaldiem. Pašreizējā situācijā mēs to nevaram atļauties.

Paralēli investīciju vides uzlabošanai tiks turpināts aktīvs darbs, lai nodrošinātu Latvijas ekonomiku ar pietiekamiem finanšu resursiem kreditēšanai, īstenojot aktīvu dialogu ar Latvijā pārstāvētajām finanšu institūcijām, kā arī izmantojot citus valdības rīcībā esošos instrumentus, kas palīdzēs nodrošināt vietējās uzņēmējdarbības attīstībai nepieciešamos finanšu resursus.

Reformu vadības grupā tiks turpināts darbs pie tā, lai izvērtētu iekšējā tirgus patēriņa nozīmi un iespējas to stimulēt, apzinoties iekšējā tirgus stimulācijai izmantoto resursu samērojamību ar prognozējamo ieguvumu valsts ekonomikas attīstības nodrošināšanā.

Būtisks akcents tiks likts darbu turpināšanai pie uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides radīšanas un administratīvo šķēršļu mazināšanas, identificējot problemātiskākās nozares, veicot atbilstošu analīzi un izdarot nepieciešamās izmaiņas normatīvajos aktos, kā arī izvērtējot valsts pārvaldes sniegtos pakalpojumus un to kvalitāti.

Par valdības svarīgākajiem uzdevumiem sociālajā jomā tuvākajā nākotnē ir uzskatāma ekonomiskās krīzes sociālo seku mīkstināšana un pakāpeniska pārvarēšana.

Nodarbinātības veicināšana ir 2010.gada būtiskākais risināmais uzdevums, kas saistāms gan ar jaunu aktīvās nodarbinātības pasākumu iniciēšanu, gan esošo novērtēšanu, gan pašnodarbinātības un mazās un vidējās uzņēmējdarbības uzsākšanas veicināšanu un jaunu darba vietu radīšanu.

Kā nākamais būtiskākais pasākums minams Sociālās drošības tīkla stratēģijas turpmāka realizēšana, nepieciešamības gadījumā lemjot par papildu vai koriģējošiem pasākumiem, sekojot līdzi pieejamo resursu apguvei, operatīvi reaģējot uz neapguves iemesliem, lai iespēju robežās atvieglotu ekonomiskās lejupslīdes radītā trieciena smagumu iedzīvotājiem.

Lielākais valdības izaicinājums ir pensiju sistēmas ilgtspējas nodrošināšana, paredzot nepieciešamos koriģējošos pasākumus, nodrošinot sistēmas uzticamību, plašas diskusijas ar sociālajiem partneriem un visām iesaistītajām pusēm, pietiekamus sabiedrības informēšanas pasākumus un saudzējošu pārejas periodu no esošās sistēmas uz topošo.

Arī jomās, kur jau ir uzsāktas būtiskas reformas - izglītība un veselība - tiks turpināts reformu monitorings, regulāri un rūpīgi sekojot reformu īstenošanai un sasniegto rezultātu atbilstībai prognozētajiem rezultātiem. Veselības aprūpes sistēmā nepieciešams turpināt darbu, lai nodrošinātu labāku caurskatāmību iepirkumiem veselības aprūpes iestādēs, lai zāļu cenas būtu atbilstošas iedzīvotāju pirktspējai un lai nozares optimizācijas rezultātā iegūtie līdzekļi tiktu izmantoti veselības pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai.

Valdības svarīgākie uzdevumi valsts pārvaldes sistēmas sakārtošanā un strukturālo reformu turpināšanā tuvākajā laikā ir sekojoši:

Funkciju izvērtēšana. Turpinot uzsākto darbu pie valsts īstenoto funkciju izvērtēšanas ir nepieciešams sasniegt konkrētu rezultātu - līdz brīdim, kad būs jāpieņem konkrēti lēmumi par turpmāko budžeta izdevumu samazinājumu, sagatavot galīgu un pārskatāmu valsts pārvaldes funkciju sarakstu, piedāvājot to funkciju sarakstu, kuras nav raksturīgas valsts pārvaldei. Funkciju izvērtēšanas procesa ietvaros, jānodrošina pietiekami daudz laika diskusijām koalīcijā, Reformu vadības grupā un sabiedrībā, lai pieņemtie lēmumi ir izdiskutēti un saprotami sabiedrībai.

Jāturpina darbs pie valsts funkciju izvērtēšanas, atbalsta funkciju centralizācijas un vienas pieturas aģentūru ieviešanas.

2010.gadā esmu piedāvājis uzlabot Reformu vadības grupas darbu, lai pieņemtie lēmumi būtu ne tikai savstarpēji saskaņoti, bet arī sagatavoti un izdiskutēti laikus, izvairoties no nepieciešamības nozīmīgus lēmumus pieņemt steigā. Šogad Reformu vadības grupai ir jākļūst par valdības vidēja termiņa reformu vadības centru, lai turpmāk turpinātu darbu būtiskākajos reformu virzienos - ekonomikas izaugsme, sociālā drošība un publiskās pārvaldes efektivitāte -,lai vidējā termiņā sasniegtu izvirzīto virsmērķi - kāpināt Latvijas konkurētspēju.

Fiskālās konsolidācijas ietvaros veiktie valsts pārvaldes tēriņu samazinājumi šodien liek būtiski pārskatīt valsts iestāžu darbību. Valsts pārvaldes darbības kvalitātes pamats ir tajā nodarbināto kvalifikācija un motivācija. Nedrīkst aizmirst, ka 2015.gadā Latvijai jāuzņemas Eiropas Savienības prezidējošās valsts pienākumi. Tā būs liela pārbaude mūsu valstij kopumā un šim svarīgajam notikumam jāsāk gatavoties jau šodien.

Visbeidzot, pēc iespējas ātri nepieciešams ieviest valsts un tās amatpersonu sniegto pakalpojumu kvalitātes uzraudzību. Valsts amatpersonu darba kvalitātes novērtēšanā īstenojama kompetenču pieeja, novērtējot katras konkrētās amatpersonas spējas, prasmes un to atbilstību veicamajiem darba pienākumiem. Nepieciešams sekot valsts sektora vienotās darba samaksas sistēmas izveidē piemērotajiem principiem, nodrošinot tās saglabāšanu un caurskatāmību, nepieciešamības gadījumā veicot korekcijas. Atalgojumu sistēma veidojama, samērojot to ar atalgojumu privātajā sektorā, tajā pašā laikā izvairoties no pagājušo gadu pārmērībām un nodrošinot valsts labā strādājošo vienotu un vienmērīgu atalgojuma attīstību nākotnē.

Nobeigumā es gribēju teikt sekojošo:

Šogad aprit 20 gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Toreiz politiķu vienotība ar tautu bija gan ielās, gan domās un idejās. Diemžēl turpmāko gadu prihvatizācijas afēras, politbiznesa projekti un, visbeidzot trekno gadu bezatbildīgā politika ir izveidojuši milzīgu atsvešinātības plaisu starp varu un tautu.

Tomēr politiskās vides sakārtošana un sabiedrības uzticības atjaunošana ir viens no svarīgākajiem priekšnosacījumiem tam, lai krīzes pārvarēšanas pasākumus un smagos lēmumus varētu pieņemt un īstenot dzīvē.

Izejot no šīs krīzes, Latvija būs kļuvusi stiprāka kā valsts, apzinoties, ko mēs gribam un varam atļauties. Šī krīze ir arī daudzu nepabeigto reformu iespēja tikt pabeigtām. Tomēr, lai šo iespēju izmantotu, būs nepieciešama arī līdz šim neredzēta politiskā vienotība.

Paldies par uzmanību!

Pārsūtīt ziņu